Es biju domājusi, ka būs savādāk. Kad tev piedevu, es sev apsolīju, ka nē, viss ir cauri, es vairs tevi nesāpināšu. Man likās, ka tu esi pārāk dārgs, lai tā darītu. Atkal es sevi maldināju. Es maldījos pati sevī. Nu kāpēc? kāpēc es tik bieži maldos tajā, ko domāju. Tu nebiji ideāls, pat ne puse no tā, pat ne puse no vienkārši laba, vai apmierinoša. Diemžēl. Es nespēju skatīties acīs, kad to patiesi sapratu. Man bija liels kauns. Kauns par to, ka es liku tev domāt, cerēt uz ko citu. Kad es vēl biju ceļā es domāju - nē, tā ir kļūda. Kā lai es tagad tieku atpakaļ? Bet nebija izejas. man bija jādodas tālāk. Es nevarēju doties atpakaļ. Ne tāpēc, ka negribēju, izskaidrojums ir pārāk primitīvs. Tas šajā stāstījumā neiederas.
Taču man bija tiešām bail tevi satikt. Es zināju, ka tas kārtējo reizi novedīs pie sāpēm? Pag, bet kā es to zināju? Es taču domāju, ka nekad tevi nesāpināšu. nu es nezinu.
Bet tas arī nav no svara. nekas vairs nav no svara. Kāpēc es vispār par tevi te rakstu? tevis vairs nav. tu esi tikai kā robs manā atmiņā.
Viena no vienīgajām lietām, ko es nožēloju. Un es tev teicu, ka nekad neko nenožēloju. Bet tomēr šoreiz bija savādāk.
Labi, tu man apniki. Man apnika šis murgojums. šis murgojums, ko rakstu tevis dēļ.

p.s. piedod, bet tevis dēļ pat nav vērts likt lielos burtus teikuma sākumā. kā arī tu man neesi nekas tik ievērības cienīgs, lai uzrunātu uz tu ar Lielo burtu. >