šonakt gojā bājuši 7 sapņi,
bet es naktī dejoju un impoviz/dziedāju un grammy balvas pasniegšanas skatuves, kas notika mūsu kulturas namā, es saņēmu daudz skaistu un nepārspējami oriģinālu mīlestības vēstuļu no mistiska harisona forda un denija de vito sajaukuma, protams, labi saprazdama, ka viņš man tās raksta tikai, lai labāk iejustos savā tēlā un, kad filma beigsies, arī vēstules beigsies, (ak, patīkami tomēr)
Hardy and Laurel, noķeriet mani,
aizvakar brokastīs apēdu varavīksni, varavīksni ar Solo veselības maizīti, varavīksne labi garšo kopā ar mazajām ķimenītēm, bet vēlāk visu dienu man krūtīs bija tā smagi, varavīksne liecās un locījas, un visu dienu krūtīs mazliet sāpēja elpojot, varavīksne krūtīs,
vakar mana 88 gadus jaunā draudzene man stāstīja, ka viņai vairs netekot asaras, tikai skatiens mazliet aizmiglojoties un krūtīs tā griežas, griežas, un man bija žēl, ka viņa ir izraudājusi savas asaras, ka viņai vairs nav, un man bija bail, ka es arī savējās tā izraudāšu, un man vairs nebūs. es neraudāju,
cik labi, ka nevienam nav ienācis prātā klonēt asaras. fui. lai slavēts dievs, ka ciešanas mums devi, kā līdzekli pret visu, dvēselē kas lēts.