zinu, ka visspilgtāk bezpalīdzību esmu izjutusi, kaujoties ar brāli bērnībā. jo viņš mēdza tik ilgi žņaugt vai turēt izlauztu roku kā neviens cits nekad nav uzdrošinājies. ilgāk nekā filmās rāda un vispār nereaģējot uz manu kliegšanu un asarām. viņš pārtrauca "spēlēties" tad, kad viņam ienāca prātā. tā kā diezgan laicīgi dabūju atskārst, ka asaru liešana vispār neiedarbojas, nācās izgudrot atriebības metodes. un tas jau bija riebīgi. uz pirmo septembri reiz abi eņģelīši atnāca bez zobiem un vatēm degunā.