superego refleksijas

Paies gadi un Tu būsi tur
Atlantijas okeāna krastā,
Bet es tepat Vecrīgas ielās
Pie vecā Doma būšu.

Pāri palikušas tikai dažas vēstules
Un vārdi, kurus sen pazaudējām.
Es čukstu vējam, kas vakar bija pie Tevis vēl:
Vai tā bija laime, kas Tavās acīs atmirdzēja?

Jau kurais pavasaris koku zaros plaukst.
Vairs skaitu neatminos.
Tik to pēcpusdienu jauko,
Kad pēc lietus Tu smaidīji varavīksnei.

Es atvēršu acis debesīm
Un lūgšu vecajiem baznīcas torņiem:
Lūdzu iezvaniet mirkli šo,
Kas skan Dievam un mīlestlībai!