manas priecīgās dienas beigušās... nu nāk virsū akal skumjas.... sirsniņa raud, acis mitras, bet ak vai, es nemaku raudat.. apskauzhu tos, kas māk.... es esu palaidusi daudzus gadus vējā... un jā es sāku nožēlot, ka kaut kas pa daudz pateikts, un kaut kas par maz izdarīts.... bet ar prātu sapotu, ka tā tam ir jābūt... šobrīd es eksistēju, nevis dzīvoju... nav man motivācijas.... visu daru aiz pienākuma... zinu, paries šities sūdi.. bet ir skumji... un es negribu neko mainīt... ne es gribu, bet man nav motivācijas... ak es stiprā meitene, pīkstēt sākusi...
|