| |
[Dec. 5th, 2012|01:20 pm] |
Varbūt esmu burka ar krupjiem un čūskām, aizvākota ar plastmasas smaida vāciņu, bet neko negribas taisīt vaļā, neko negribas zināt. Ir tāpat labi. Naktīs sapņoju visādas riebeklības un pamostos pārbijusies. Šorīt, piemēram, par to, ka dzīvoju kaut kādā 1984 veida totalitārā valstī, tikai vēl briesmīgākā. Vienīgais veids, kā tikt no turienes ārā, izrādījās sapļāpāties kaut kādas muļķības pret režīmu un nokļūt pāraudzināšanas iestādē, kas atradās pie upes, pāri kurai bija cita valsts. Kad tur nokļuvu, sēdēju baltā cietumnieka pidžamā un prātoju, ka nezinu neko par to, kas tur otrā pusē ir, varbūt vēl ļaunāk. Visu laiku tikai vicināties ar nazi aizsietām acīm, cerot, ka nepāršņāpsi pati sev kādu asinsvadu, tā, lūk, ir kaut ko izlemt vai izvēlēties.
Tad neguļamajā diennakts daļā nākas sevi izklaidēt ar visādiem niekiem, lai saņemtos nākamajiem sapņiem, tā atradu seriālu Don't Trust the Bitch in Apartment 23. Visādi amerikāņu smejamie mani parasti atstāj diezgan aukstu, bet šajā ir kāda dīvaina pievilcība. Viena no abām varonēm ir gluži kā 21. gadsimta Hollija Golaitlija, tuvāka tai, kādu vismaz es to iedomājos. Mani no īstas amēlijas stereotipa jaunkundzes varbūt šķir vienīgi tas, ka nejūsmoju par Breakfast at Tiffany's. Gribētu redzēt pavisam citādu filmu, kur noplukums un 40. gadu kostīmi, un, Dieva dēļ, kāda maucīgāka paskata aktrise. Un nekādu laimīgu beigu.
|
|
|
