ai, ai, ai.
tiku pie jauna akvareļpapīra, vēl tikai jāsavāc otiņas, kuras esmu, jau no laikam gala, mīlējusi izsvaidīt visur. ir patīkami apzināties, ka varbūt saņemšos un ķeršos atkal klāt pie sen, sen nebaudītām baudām. pati galu galā vainīga, joptvai. es gribu labu mūziku, vientulību, cigareti labajā mutes kaktiņā, tā kā man patīk vislabāk, un otu, tādu varbūt 6. izmēra, plakano, jā, jā, tāda būtu laba.
man nepatīk dalīties ar savu dzīvi un izjūtām te, kaut kādā principā nemaz neesošā telpā, bet man nav ar ko dalīties dzīvē. man vienkārši šķiet, ka dzīvē tevī ne vienmēr kāds kausīsies, tu tikai velti dzesē muti, taču te, te, ka var tā no sirds uzdrukāt, beztam tā nebeidzamā pirkstu galu sišanās pret klaviatūras podziņām arī ir patīkama, vairāk vai mazāk, bet kā jau teicu, te var uzdrukāt, šo te izlasīs tikai tie kam būs interesanti, bet tiem, kam nebūs interesanti tie nelasīs, beztam nebūsi velti dzesējis muti, tu to būsi darījis priekš sevis. ir jau it kā jauki tā kaut ko uzrakstīt, to, kas tai brīdī galvā, tā baigi muļķīgi, bet tai brīdī liekas, ka tā ir vispareizāk, pēc stundas skaties, kādu huiņu esi domājis, šausmīgi smieklīgi sametās. tas tā it kā pats savu komēdiju taisītu, jo cits tā nekad nevarēs, tikai tu pats.
ir cilvēki, kas man ir mīļi un ir cilvēki, kas man liekas pietiekoši interesanti, lai par tiem kādreiz arī nesmietos un ir cilvēki par kuriem es tikai smejos, lai gan tie pat nevīžo sajēgt tik daudz, ka es viņus nopietni neuztveru un neuztvēršu un varbūt ir cilvēki, kurus cienu vairāk par sevi, taču viņi nevīžo to saprast, bet paliek pie savas dienišķās paškritikas, ka nav nekam derīgi.
es aizpļūtījos nedaudz.
paliksim pie tā, ka es acuzīmuļus vairs rokā neņemšu un kļūdas pēc piespēlētos papēžus nolauzīšu, bikšu caurumus ciet nelāpīšu un savu svievišķīgo kaislību un tempermentu nekādās pufaikas kabatās neslēpšu. lai viss ir kā ir. gribēju teikt, ka jums jāsamierinās, bet tad sapratu, ka tāpat es esmu vienīgā, kuras intersesēs tas varētu būt.
tiku pie jauna akvareļpapīra, vēl tikai jāsavāc otiņas, kuras esmu, jau no laikam gala, mīlējusi izsvaidīt visur. ir patīkami apzināties, ka varbūt saņemšos un ķeršos atkal klāt pie sen, sen nebaudītām baudām. pati galu galā vainīga, joptvai. es gribu labu mūziku, vientulību, cigareti labajā mutes kaktiņā, tā kā man patīk vislabāk, un otu, tādu varbūt 6. izmēra, plakano, jā, jā, tāda būtu laba.
man nepatīk dalīties ar savu dzīvi un izjūtām te, kaut kādā principā nemaz neesošā telpā, bet man nav ar ko dalīties dzīvē. man vienkārši šķiet, ka dzīvē tevī ne vienmēr kāds kausīsies, tu tikai velti dzesē muti, taču te, te, ka var tā no sirds uzdrukāt, beztam tā nebeidzamā pirkstu galu sišanās pret klaviatūras podziņām arī ir patīkama, vairāk vai mazāk, bet kā jau teicu, te var uzdrukāt, šo te izlasīs tikai tie kam būs interesanti, bet tiem, kam nebūs interesanti tie nelasīs, beztam nebūsi velti dzesējis muti, tu to būsi darījis priekš sevis. ir jau it kā jauki tā kaut ko uzrakstīt, to, kas tai brīdī galvā, tā baigi muļķīgi, bet tai brīdī liekas, ka tā ir vispareizāk, pēc stundas skaties, kādu huiņu esi domājis, šausmīgi smieklīgi sametās. tas tā it kā pats savu komēdiju taisītu, jo cits tā nekad nevarēs, tikai tu pats.
ir cilvēki, kas man ir mīļi un ir cilvēki, kas man liekas pietiekoši interesanti, lai par tiem kādreiz arī nesmietos un ir cilvēki par kuriem es tikai smejos, lai gan tie pat nevīžo sajēgt tik daudz, ka es viņus nopietni neuztveru un neuztvēršu un varbūt ir cilvēki, kurus cienu vairāk par sevi, taču viņi nevīžo to saprast, bet paliek pie savas dienišķās paškritikas, ka nav nekam derīgi.
es aizpļūtījos nedaudz.
paliksim pie tā, ka es acuzīmuļus vairs rokā neņemšu un kļūdas pēc piespēlētos papēžus nolauzīšu, bikšu caurumus ciet nelāpīšu un savu svievišķīgo kaislību un tempermentu nekādās pufaikas kabatās neslēpšu. lai viss ir kā ir. gribēju teikt, ka jums jāsamierinās, bet tad sapratu, ka tāpat es esmu vienīgā, kuras intersesēs tas varētu būt.