body and soul.

kad viena sāpe noved pie citas

kad viena sāpe noved pie citas

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
ierakos visādās vairākus desmitu latu vērtās acu pilienu, kapsulu un citu acu zāļu instrukcijās
vizīte pie acu ārsta 4dien vainagojās ar sasodīti patīkamu ziņu. manas dioptrijas nav ievērojami mainījušās! tie paši -4,75 apmēram arī ir palikuši. protams, bez brillēm/lēcām es redzu lielu, resnu NEKO, bet vismaz labi, ka tas neturpina tik strauji progresēt
instrukcijas, īpaši kapsulas man sola tādus super duper uzlabojumus, ka šķiet, pēc tam ideaļniks būs
vēl kādi ~3 gadi un pāris [tūkstoši?] latu, lai iegūtu skaidru redzi. kad man tāda bija pēdējo reizi?

pagāja ~ 10min. pa to laiku biju pie mammas, paprasīt, kad es sāku nēsāt brilles. saruna aizgāja līdz tam, ka es pirms pāris gadiem biju rīgā kkādā slimnīcā uz pārbaudi. to es atceros. man kkādus kosmosa kuģus bāza pie galvas. vienīgais, ko es atceros, ka braucu ar 2.omi un nevarējām atrast īsto ēku. tagad, izrādās, man bija kkāda smadzeņu pārbaude. vai tur neesot audzējs. jo tik ātri pasliktinās redze. paldies mammu, ka tagad man to pasaki. bet no manis nekas neesot slēpts. es vienkārši neatceros

tāpat kā daudz ko citu. pēdējā laikā es vazājos mātei visu laiku pakaļ. un jautāju. miljoniem jautājumu. par viņu, par tēvu. patiesībā es pilnīgi neko nezinu par viņu dzīvēm. iztautāju, kā viņi iemīlējās, kā precējās. par to, kas noticis. bieži es nespēju noticēt, ka biju piedzimusi tad. bet es pilnīgi neko nezinu. un ko piedzīvoju - es vienkārši neatceros.

man galvā ir dažas vienkāršas atmiņas. skatos latvijas mūzikas pusstundu, skaļi dziedu un dejoju līdzi. šodien atcerējos bildi, kā sēžu laukos virtuvē ar omi un nanaju, skatos kā seperators taisa krējumu. vienkārša bilde. un tik daudz man ko nozīmē. jo neko citu neatceros

man bieži stāsta notikumus, kuros pati piedalījos un man ir wtf izteiksme, jo dzirdu tos pirmo reizi. es pat neatceros iemeslu, kādēļ mani vienīgo reizi dzīvē nopēra un uzlika mājas arestu. Dagne, Tu atceries, kā mēs gājām uz Daugavu un līdām tur iekšā? man nav ne drupatiņas atmiņu, ka kas tāds būtu noticis. bet māte joprojām piemin, ka varēja straume paraut zem ūdens vai kāda bedre būt attā attā, atrodam Madaru pie Pļaviņām izskalotu :/

kaut kā tā. apraudājos pamatīgi. mamma negrib atbildēt, neklausās manī, nesaprot, cik man viss tagad liekas svarīgi. man no bērnības pārdzīvojumiem esot viss aizvēries ciet, es negribu atcerēties, tāpēc pazūd arī pārējās atmiņas. tas tiesa - es bērnību atceros kā kaut ko jauku un patīkamu, bet neko konkrētu. lai gan es zinu, ka tajā bija daudz asaru un sāpju. es nezinu, kāpēc esmu izaugusi tāda, kāda esmu. es nezinu, kas ir veidojis manus uzskatus un uzvedību. jūtos kā nokritusi no citas pasaules. uzņemiet seriālu, sasodīts!

es zinu, ka mamma ir mēģinājusi mani vest pie psihologa, bet es negribu celt visu augšā. ģimenes lietas. skolas laikus. sāpīgās vilšanās, mīlestības un rūgtumu. jo brīdī, kad kāds tur kaut viegli pieskaras, manī sākas histēriska asaru lēkme un vēl lielāka nocietināšanās. bet es tiešām gribētu kādreiz visu izvilkt no sevis ārā. un varbūt kādreiz es būšu tam gatava...

šobrīd es esmu stipra. man ir viegli, es dzīvoju uz priekšu un skaisti turos. bet kādreiz tie putni būs jālaiž ārā no būra )
  • to gadījumu ar Daugavu es atceros visai fragmentāri - man mugurā bija zaļa kleita, mēs abas peldinājām mūsu lelles lielā peļķē (manai lellei bija rozā mati!!!! :D ) un pēc tam es tā forši pirmo reiz dzīvē dabūju ar siksnu pa pakaļu.
    mums bija 2,3 gadi, tāpēc nav jau brīnums, ka atmiņas mums par to laiku principā nav, es tik brīnos par to, kā mūs tādus mazus pirdeļus tik viegli laida vienus pašus dzīvoties pa āru.
    • mēs tiešām bijām tik mazas? es ilgi domāju, cik mums varēja būt gadu, ka viens vazājāmies, kur sirdij tīk.
      es atceros, ka sēdēju mājas arestā, skatījos no balkona uz visiem un tās bija garākās dienas manā dzīvē, bet iesmesls miglā tīts :/
      mamma teica, ka bija rudens, es pusizģērbos un līdu Daugavā
Powered by Sviesta Ciba