iedod man uzšūt pavasari.
« previous entry | next entry »
Apr. 4., 2013 | 03:45 pm
es neatpazinu rokrakstu. vai tas būtu jau tik tālu,ka es vairs nespēju atpazīt ar viņa roku rakstītu manu vārdu? manam prātam izskrēja cauri miljoniem domu,kas to būtu varējis rakstīt. kurš gan?
es nedomāju,ka atbildēs. es neticēju,ka viņš atbildēs. es joprojām neticu. un kāds man ir prieks. es raudu un smaidu reizē, un nesaprotu,kuras izjūtas ņem pār mani virsroku. es joprojām esmu pazudusi savās domās.
to sajūtu,kas man ir šobrīd - to nevar aprakstīt. to neviens nesapratīs. es atradīšu labu grāmatu un filmu,kas ar mani saskan un tā mani sapratīs.
dažas dienas es galīgi nesaprotu vai ar mani viss ir kārtībā. bet man ir daži jauki draugi,kuri par mani labi parūpējas, kuriem es varu uzzvanīt jebkurā diennakts laikā un viņi mani aizvilks uz kafiju vai izdzert pa aliņam. un tad, tad es zināšu,ka ar mani viss būs labi. vai vispār esot starp tik iedvesmojošiem cilvēkiem var nejusties labi?
es pati neticu,ka tik labi. es jūtos kā pavasaris un es dzīvoju pavasarī. tas ir vienīgais, par ko es domāju. pavasaris ir manī. es esmu pavasaris.
un es tiešām ceru,ka arī viņam ir labi. tas mani salauztu vēl vairāk - zināt,ka tas otrais skumst.
jo tālāk, jo vairāk es saprotu,ka tas bija pareizi. man tas nāk tikai par labu. varbūt es nezinu kā ir būt brīvai meitenei, bet es to noteikti šobrīd izbaudu. don't get me wrong - tie bija,iespējams, labākie mēneši kādi bijuši, bet šobrīd viss kļūst labāk citādāk. tad redz kur tā jaunā patiesība. jā,man viņa patīk. lūgtum, neatņemt. mans!
un vēlos vakaros, ejot mājās, pa klusajām Rīgas ielām, es klausos skaņās,skatos uz laternām, kuru gaismiņas raustās manas mūzikas ritmā, es lūkojos istabās, kuru logi aizslēpti ar aizkariem,kas tur bijuši jau desmit gadus atpakaļ. un ejot gulēt, es prātoju, ko dara tie,kuru istabās vēl ir iedegtas gaismas.
neviļus nākas atcerēties par pastaigām karstās vasaras dienās un mulstošiem smaidiem. pilnīgs haoss!
domas nesakārtosies pa plauktiņiem nemaz tik drīz, un tas viss būtu saprotami, ja vien nebūtu pavasaris. mans pavasaris.
tā būs mūsu mazā spoku dzīvīte. jo es sāku just jaunās patiesības mirkļus.
ļaujiet man viņos iemīlēties un zīmēt viņu vaibstus un gaišās skropstas, un piena putu ūsiņas, un t-kreklus, ko tie velkā, un bedrītes vaigos, un fiksīšu rāmjus pilsētas ielās, un dāmu auskarus, un kungu velveta žaketes. ļaujiet man klausīties vasaras naktīs un gumijas lācīšos, kas izkūst, sildoties uz sveces liesmas. ļaujiet man just smaidu bučas uz vaigiem un nosalušus degungalus, kas piespiežas, lai sasildītos.
ļaujiet man rakstīt muļķīgus epitetus, nenozīmīgas vēstules un daudz smaidīgu sejiņu īsziņās. ļaujiet man novērtēt absurdu mākslu lielos zelta rāmjos un ļaujiet man dusmoties uz sevi un izdarīt smieklīgas kļūdas.
ļaujiet man piedzīvot jaunās patiesības mirkļus.
here is to me
es nedomāju,ka atbildēs. es neticēju,ka viņš atbildēs. es joprojām neticu. un kāds man ir prieks. es raudu un smaidu reizē, un nesaprotu,kuras izjūtas ņem pār mani virsroku. es joprojām esmu pazudusi savās domās.
to sajūtu,kas man ir šobrīd - to nevar aprakstīt. to neviens nesapratīs. es atradīšu labu grāmatu un filmu,kas ar mani saskan un tā mani sapratīs.
dažas dienas es galīgi nesaprotu vai ar mani viss ir kārtībā. bet man ir daži jauki draugi,kuri par mani labi parūpējas, kuriem es varu uzzvanīt jebkurā diennakts laikā un viņi mani aizvilks uz kafiju vai izdzert pa aliņam. un tad, tad es zināšu,ka ar mani viss būs labi. vai vispār esot starp tik iedvesmojošiem cilvēkiem var nejusties labi?
es pati neticu,ka tik labi. es jūtos kā pavasaris un es dzīvoju pavasarī. tas ir vienīgais, par ko es domāju. pavasaris ir manī. es esmu pavasaris.
un es tiešām ceru,ka arī viņam ir labi. tas mani salauztu vēl vairāk - zināt,ka tas otrais skumst.
jo tālāk, jo vairāk es saprotu,ka tas bija pareizi. man tas nāk tikai par labu. varbūt es nezinu kā ir būt brīvai meitenei, bet es to noteikti šobrīd izbaudu. don't get me wrong - tie bija,iespējams, labākie mēneši kādi bijuši, bet šobrīd viss kļūst labāk citādāk. tad redz kur tā jaunā patiesība. jā,man viņa patīk. lūgtum, neatņemt. mans!
un vēlos vakaros, ejot mājās, pa klusajām Rīgas ielām, es klausos skaņās,skatos uz laternām, kuru gaismiņas raustās manas mūzikas ritmā, es lūkojos istabās, kuru logi aizslēpti ar aizkariem,kas tur bijuši jau desmit gadus atpakaļ. un ejot gulēt, es prātoju, ko dara tie,kuru istabās vēl ir iedegtas gaismas.
neviļus nākas atcerēties par pastaigām karstās vasaras dienās un mulstošiem smaidiem. pilnīgs haoss!
domas nesakārtosies pa plauktiņiem nemaz tik drīz, un tas viss būtu saprotami, ja vien nebūtu pavasaris. mans pavasaris.
tā būs mūsu mazā spoku dzīvīte. jo es sāku just jaunās patiesības mirkļus.
ļaujiet man viņos iemīlēties un zīmēt viņu vaibstus un gaišās skropstas, un piena putu ūsiņas, un t-kreklus, ko tie velkā, un bedrītes vaigos, un fiksīšu rāmjus pilsētas ielās, un dāmu auskarus, un kungu velveta žaketes. ļaujiet man klausīties vasaras naktīs un gumijas lācīšos, kas izkūst, sildoties uz sveces liesmas. ļaujiet man just smaidu bučas uz vaigiem un nosalušus degungalus, kas piespiežas, lai sasildītos.
ļaujiet man rakstīt muļķīgus epitetus, nenozīmīgas vēstules un daudz smaidīgu sejiņu īsziņās. ļaujiet man novērtēt absurdu mākslu lielos zelta rāmjos un ļaujiet man dusmoties uz sevi un izdarīt smieklīgas kļūdas.
ļaujiet man piedzīvot jaunās patiesības mirkļus.
here is to me