all I need is the whole of myself, and not a single bit of anything, anyone else
kaut varētu domāt, spriest kritiski, no prāta izslēdzot visus no citu pļāpīgajām, nezinošajām mutēm izsviestos apgalvojumus.. domāt bez jebkādas citu ietekmes, domāt tīras domas tīrā garā...
kaut būtu iespējams attīrīt savu prāta un uztveri no visām tām drazām, ko apkārtne tajā sabāž... bet nav... tu nespēj pat aizsniegt lupatu, lai tos visus aizslaucītu projām... galva kā pārbāzta ar draņķībām, un es atkal daru vismuļķīgāko lietu - patērēju tik daudz laika domājot par idiotiem... es atkal krucifēju sevi. es to daru vienmēr un nepārtraukti, līdz vienu dienu neizturēšu... uzkliegt visiem! izārdīt visus emociju kamolus, savelt tos lielos vilnas kunkuļos un uzsviest tos viņiem? kāpēc es to pēkšņi nevarētu izdarīt? ne no šā, ne no tā... kas notiktu? vai uz mani apvainotos? (vai nav vienalga?) vai mani noturētu par jukušu? (mani jau tāpat citreiz notur par jukušu, vai maz būtu starpība vai viena reize mazāk vai vairāk?) vai man pieskaitītu garīgās lidzsvarotības zaudēšanu? (arī tam nav nozīmes, labāk būt par neatzītu šizofrēniķi, nekā masu viedoklim pakļautu sabiedrības jautrā gara izklaižu papildinātāju, vienu no... hah! Es esmu es sev - es pati esmu sev un neviens cits nav un nevar būt man - es redzu augstu torni, kurā nevar iekļūt, kurā skan skaista mūzika un lido harmonijas bites, es tur dejoju, viena pati un nevajag man nevienu, virs manis ir skaistas debesis un apkārt staigā saule, mēness un zvaigznes... bet šai tornī ir netīrs, tas ir piedrazots ar citu neglītajām, prastajām, vienveidīgajām, nožēlojamajām domām. Šie putekļi kā blusas apsēdušas visas vietas.. es zinu, ka neviens cits kā vien es nevar tās izslaucīt, bet es nevaru.. esmu par vāju)... Nu bet tad dari tā! Tūlīt pat! Seko mirkļa izjūtām, neapspied un neapslāpē sevi, lai tikai neaizvainotu citus... Patiesums, atklātība un tiešums lai tevi vada.
atbrīvoties! kaut vienu reizi atbrīvoties!
savāciet savus magnētiskos laukus, tie traucē man pacelt galvu augšā
atbrīvoties no citu aurām
simtiem kopienu, un es nepiederu ne pie vienas
atbrīvoties no visām šaubu važām
domu skaidrība
apziņas brīvība kā viens no svarīgiem pakāpieniem pa harmonijas kāpnēm
sāncensība bez jēgas
nemitīga tiekšanās augstāk un augstāk, krišana zemāk un zemāk...
utopiski plāni un nemitīgi protesti, kurus neviens nedzird
neticība nepasacītajam, kamēr tas nav izteikts skaļi.. cilvēkam arvien vajag lai viņam kāds pasaka priekšā, jo pats sev tas neticēs tik ļoti kā otram
atmet to! kā vispār drīkst kāda cita viedokli izvirzīt augstāk par sevis paša pārliecību???
treniņš aktiermākslā būs ilgs... jāsāk šodien, tūlīt pat, jārealizē rītdien
pārāk bieži dzirdēts plāns, katru dienu atkārtots plāns
kāpēc es nevarētu kļūt par noti? tad mani kāds sirdī bezgala daiļš komponists iekļautu savā melodijā un es varētu beidzot dzīvot skaistumā un harmonijā.
Ir jāvirzās uz priekšu