| |
[Jul. 13th, 2004|12:25 am] |
Nakts velotūrēm ir savi jaukumi - var sajust liepu smaržu, pazaudēt un pēc pāris pedalējumiem atkal sajust, un tad atkal pazaudēt, bet tomēr neapstāties, lai to apturētu. Var nobīties no zaķa, jo vienu brīdi šķiet, ka tas ir tējmīlis suns. Un tad var sasmieties par savu vistas aklumu. Un pavīpsnāt, ka puiši vecumā esmu viņu skolotāja uzsauc, piemēram, ka priekšā naglas un māj ar roku. Un justies trakoti droši, jo tuvējā benzīntankā veselas trīs policijas mašīnas sabraukušas un vīri formās uzvelk dūmu, uz cisternas sēdēdami.
Ir jau arī savi riska momenti - ej nu sazini, kurā vietā asfaltētas ielas vidū pēkšņi var būt bezdibenis. Un dikti neomulīgi, kad ugunsdzēsēji, sirēnām gaudojot, pabrauc garām. Un stiepšanās pa neapgaismotām kāpnēm uz ceturto stāvu arī ir visai ekstrēma, sevišķi, ja jaunā velosoma iesprūst kaut kādā šaurajā bezizejā.
Un nežēlīgi sāp spranda. Izskatās, ka nāksies meklēt masieri... |
|
|
