Lai sāpinātu - “man ir vienalga”
Arī droši vien no bērnības, jo pats sāpīgākais bija justies tā, it kā par mani būtu vienalga.

(Reply to this) (Thread)

Interesantā kārtā es šo saku kā neitrālu frāzi, lai gan sāpināšanas potenciāls ir diezgan jaudīgs (es reāli satraumētos, ja man kāds to īstajā brīdī pateiktu).

(Reply to this) (Parent)

Kaut kas par tu salauzi/ mēs salauzām/ te bija kaut kas skaists, un tas ir neatgriezenisksi saplīsis. Lai gan parasti jau nav. Bet jā, tas ir no bērnības, tas, ka labāk nekam neskarties klāt, jo esm pārāk neveikla, un man no tā ir bail, un tad man šķiet, ka visiem. Lai gan parasti jau nav.

(Reply to this) (Thread)

Jā
Lai gan es to neteiktu tad, ja negribētu mēģināt kopīgi salabot
Lai gan sāp šausmīgi, kad tā pasaka

(Reply to this) (Parent)

man ir interesantas attiecības ar frāzi "es gaidīšu". Jo visu bērnību biju diennakts bērnudārzā, un mani parasti piektdienās izņēma pēdējo. Vienreiz pat visus bērnus māmiņdienā izņēma ceturtdien, un es paliku uz veselu diennakti viena pati.
Vēl joprojām pamanu, es gaidu tur, kur patiesībā varētu iet, uzrunāt, spert pirmo soli. Tāpat, ja dzirdu sevi sakām "es gaidīšu", es sāku vērot, kur un kā un no kā mūku, vai kaut kur automātiski neielieku sevi upura lomā.

(Reply to this) (Thread)

Es šito reāli baidos teikt, jo diez vai sagaidītu. Pat sev īsti nesaku. Un ļoti dusmotos uz cilvēkiem, kas gribētu, lai es gaidu, kad nu šie izkasīsies. (Bet, no otras puses, tā nav bijis vienmēr, ir bijuši laiki, kad man ir licies, ka gaidīt ir ļoti romantiski)

Bet vispār tas ir tas sāpīgais punkts par laiku un tā ieguldīšanu attiecībās, I mean wtf viens iegulda laiku gaidīšanā un otrs kaut kur pludurē apkārt?

(Reply to this) (Parent)

Neko nesaku. Pie sevis nodomāju "pati tikšu galā".

(Reply to this) (Thread)

Jā, nu, es jau arī nelecu cilvēkiem virsū ar "a man nesāpēja!!!", tas būtu aizdomīgi :D

(Reply to this) (Parent)

(bet ja man tā pateiktu, es to totāli nenolasītu kā atstumšanu, pat prātā neienāktu. Atbilstošu sejas izteiksmi bez vārdiem, ja nolasītu, tad gan secinātu "oh fuck I've screwed up big time")

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nesaku tieši, lai izvairītos no drāmas, tipa, lūk mans dramatiskais atvadvārds, pec kura TEV IR JĀSAPROT.
Es vnk sodu ar pielaides ierobežošanu savai unikālajai personai 😂 Negatīvais aspekts - jātrennējas neaiziet dramatiskajā klusumā pārāk ātri, jo tad tikpat ātri attopies viens :D Tā kā - es mācos nedusmoties un vnk laist aizvainojumu vaļā

(Reply to this) (Parent)

frāze nē, nerunāšana kā tāda un nogriežot jebkādas iespējas sarunāties ar mani. Noteikti no bērnības, visi pieaugušo radinieku konflikti risinājās pēc "kurš kuru ilgāk un izteiksmīgāk noghostos" scenārija un pret bērniem izturējās līdzīgi, reiz pēc kādas palaidnības tēvs ar mani nerunāja daudzus mēnešus, tas iespiedies atmiņā daudz dziļāk un sāpīgāk nekā brāzieni.

(Reply to this) (Thread)

Jā, šis ir drausmīgi. Viens no efektīvākajiem veidiem, kā nenormāli sāpināt mani. Un ģimenei arī bija līdzīgi, tēvs vienreiz nerunāja ar mani pusotru gadu (es gan neuzprasījos)

Es gan laikam neesmu nevienu ienīdusi tiktāl, lai kaut ko tādu izdarītu, nu tb nerunāt jā (lai gan arī tad atbildētu, ja cilvēks būtu uzstājīgs), neatstāt vismaz vienu komunikācijas kanālu - nē. (Nav gan tā, ka cilvēki baigi iespringst enīvej)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šī jau tāda pašaizsardzības (enerģijas taupīšanas?) metode, līdz naidam es parasti netieku

(Reply to this) (Parent)

"Vari būt brīvs!" un tam sekojošs klusums, nulle komunikācijas.
Nu jā, manas bērnības pasailē tēvs kliedza un draudēja iet prom. Līdz ar to šis varētu būt neapzināts aizsargmehānisms pret potenciālo troksni un ārprātu. Savā ziņā, neapzināti aiziet pa priekšu potenciālajai notikumu gaitai.
Bet "man vienalga" arī der :-)

(Reply to this) (Thread)

Lieliska frāze :D es varu iztēloties

Kas smieklīgi, tad es šo nolasītu pareizi (laikam), bet nebūtu sāpināta tieši par vārdiem. Lai gan varu iztēloties, ka vecis varētu sajusties citādi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mjā, ņemot vērā, ka rikošetā tik vai tā dabonu "sūdu vezumiņu", strādā perfekti :D

(Reply to this) (Parent)

man laikam pārāk labi izdodas nejauši / neapzināti / negribēti (haha) cilvēkus sāpināt, ka nav bijis apzinātas vēlmes sāpināt kādu.
nē nu, lauzt attiecības, lai kādas tās bijušas, tur it kā ir the implied sāpināšana, bet tas kaut kā tomēr savādāk, jo mērķis ir lai tas viss beidzot jau beidzas :D un I guess, man nav tādas standarta frāzes, I tailor my breakups to each situation :D bet pārcilājot prātā last times I've done that, esmu gandrīz katrā teikusi kaut ko no sērijas: I just can't do this any more / I'm too tired to continue [this]. un cilvēkiem, kas man ir svarīgi un, kurus es vēlos savā dzīvē, es tā arī viņiem saku, ka I don't want to lose this, vai kaut kā tā.

un mani visefektīvāk atstumt gan jau ir vienkārši man pasakot, ka vairs negrib mani savā dzīvē. un vispār tas gan jau arī sāpina :D

(Reply to this) (Thread)

Nuvot, sajutos kā ļauns cilvēks xD

Nez, man parasti dusmas ir svarīga fāze, pat ja īsumā, jo pa lielam jau es laikam drīzāk pārāk daudz pieķeros

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu. man drīzāk vienkārši nav īsti vajadzības aktīvi gribēt sāpināt, 'cause it comes so unintentionally naturally to me :D

un dusmas ir. jā, es piekrītu, ka dusmas ir svarīga fāze. bet man vienmēr pēc dusmām nāk tas noguriens un gribas jau, lai liek mierā takjaubeidzot :D nu ar domu, ka dusmu fāzē tak joprojām ir kaut kāda nebūt Sajūta vai nu.. nez. Nav Pohuj vēl :D nogurumā arī var būt, ka nav pohuj vēl, bet vismaz ir sevī pilnīga skaidrībiņa, ka I just can't do this any more :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tā ir laba sajūta, ka this is it, pilnīgi gribas padalīties :D

Vispār labs jautājums, kad es pēdējo reizi esmu apzināti sāpinājusi, tā kā nevis vienkārši "izdomājusi kaut kādu huiņu un nepateikusi" vai being my usual stupid self, kur noteikti cilvēkiem arī sāp, lai arī tāds nav bijis mans mērķis, bet apzināti nodarījusi cilvēkam pāri bez, uh, virsuzdevuma. Nu, ja kāds izturas slikti pret manējiem, tad ir citādi, tad toč neskatos, kur acs, kur galva, ja tādējādi varu kādu aizstāvēt vai pasargāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu this is what I was getting at. man nav skaidrs uzdevums par cita cilvēka sāpināšanu kā pašmērķi, nevis blakusefektu kaut kam citam, vai tā būtu šķiršanās, vai nepadomāšana par savu rīcību, vai netīša huiņas sadarīšana, vai kas jau hūmaņu dzīvēs un galvās notiek.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

atriebība
vēlme pierādīt, ka tu esi krutāks
bailes no tā, ka, ja nesāpināsi pirmais, tad sāpinās tevi
iemācīt cilvēkiem, kāda ir reālā dzīve

(Reply to this) (Parent) (Thread)

quoting Parker no Leverage serčika - I'm so glad I don't live in the real world :D

(Reply to this) (Parent)

"es neēdīšu, man negribās ēst" un demonstratīvi atstumt šķīvi ar otra pagatavoto ēdienu.

Uhh, ir ko padomāt.

(Reply to this) (Thread)

:D dēm that's cold!!!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bāc okej značit man ir emmm jāpiestrādā pie formulējuma, nu tipa `` šo es nespēju metabolizēt`` vai tml

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nēnē, man šķiet, ka nav tik traki :D

(Reply to this) (Parent)

Atcerējos vēl: "man tavas kotletes kaklā sprūst!"

Kaut kā pēkšņi vairs nebrīnos, kā komplektā ar depresiju man kādreiz negribējās ēst un bija slinkums karoti pie mutes pacelt pat kafejnīcā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man ir diezgan līdzīgi

(Reply to this) (Parent)

Ja es kļūtu naidīga un indīga, censtos kādu atstumt, tā būtu ļoti veselīga pazīme. Man vairāk raksturīga krampjaina turēšanās un nelaišana vaļā.

Bet, lai pārtrauktu komunikāciju, es saku: "Labi, dari, kā gribi." kas faktiski ir tas pats, ko te citi saka "man nesāp", "man vienalga" utt.

(Reply to this)