| 8 santīmu laime |
[Sep. 21st, 2005|06:46 am] |
Tā vien liekas, ka visa dzīve sadalīta kaut kādos posmos, fāzes, periodos, notikumos, pirms, pēc, līdz.
Tagad man iestājies tāds izēdājas periods, kad visu laiku, neskaitot agros rītus, briesmīgi gribas ēst. Ko? Vienalga, ka tik ēst. Un vakar es sev neko neliedzu - ēdu visu, ko vien mājās varēju atras - locīju iekšā māsas savārīto zupu, trīs veidu saldējumu, cepumus, barankas, šoko-vafeles, siermaizes. Pat tad, kad vienpadsmitos vakarā, kad patiesībā jau būtu jāatrodas miega stāvoklī, jo jāceļas, sasodīts, sešos, sagribas astoņu santīmu zupiņu un mīkstu baltmaizi - lūdzu!
Un tad tāda noēdusies kā mazs ruksis ierušinos zem sagas un tik līdz iemiegu, atkal jāceļas.
Šodien gaidam veļas mašīnas meistaru diena |
|
|
