dāmas.
« previous entry | next entry »
Feb. 7., 2013 | 10:08 pm
es jūtu kā ziema mani ierauj sevī. Kā viņa jūt manu nepatiku un liek man justies arvien aukstāk, un liek man sevī ierauties.
Ziniet.. Man nepatīk cilvēki. Ir tie daži,kurus satikt lai tur vai kas,bet tas arī viss. Vai mūžīgās pļāpas,apvainojumi,apsmiekls ir,lai iepatiktos? Nē,negribu. Kur ir pavasara smaidi,brīvības prieks,vējš matos un saulstari acīs? Kur ir smaržīgas grāmatu lappuses šūpuļtīklā?
Ziema,ne tikai mani,bet mūs visus, ievelk savā aukstumā. Mēs esam auksti. Mēs visi. Jā,mēs visi. Pilsēta ap mums ir pelēka. Tā ir tāda pati kā mēs. Ziniet,pelēkam tonim nav ne vainas. Tas ir graciozs,pat skaists,elegants. Ja pelēkais būtu dāma - tā pastaigātos pa bruģētu ielu un viņai 'piederētu' tas viss. Mēs visi. Taču pilsēta paliek pelēka,tā nav dāma. Tā ir tikai..pilsēta. Tā nerāda mums sauli zem putekļu mākoņiem,tā šķietami kļūst bezgalīgi liela. It kā,lai mēs netiktu ārā,lauka vidū skatīties zvaigznēs. Tā grib mūs paturēt sevī. Tā savtīgi savāc mūsu spēkus,likdama mums skriet uz tramvajiem,vilcieniem un lidmašīnām. Tā nevar izdzīvot bez mums. Un vice versa.
mēs nespējam tai pretoties.
To wake up with a purest sense of being.
mēs dzīvojam pilsētas karnevālā. Tā tin mūs ap savu pirkstu,saviem torņiem,pat ja tā izdomātu mūs pamest,mēs atrastu veidu kā sevi atkal aptīt ap tās torņiem.
Bet ja nu tā ir taisnība,ka tas meteorīts,kurš nogalināja dinozaurus patiesībā bija kosmosa kuģis un mēs esam citplanētieši? Vai tas izskaidrotu mūsu vientulību un arī tukšumu,kad nespējam savienoties?
Varbūt mēs nespējam savienoties,jo pilsēta jau mūs ir pametusi,tikai mēs vēl nespējam to aptvert un vēl nemēģinam aptīt sevi ap pilsētas pirkstiem?
Es domāju,ka pat ar 17 istabām uz jūras zaļiem nagiem nepietiks. Ir jābeidz ļaut dzīvei dzīvot tevi,ne otrādāk.
Ziniet.. Man nepatīk cilvēki. Ir tie daži,kurus satikt lai tur vai kas,bet tas arī viss. Vai mūžīgās pļāpas,apvainojumi,apsmiekls ir,lai iepatiktos? Nē,negribu. Kur ir pavasara smaidi,brīvības prieks,vējš matos un saulstari acīs? Kur ir smaržīgas grāmatu lappuses šūpuļtīklā?
Ziema,ne tikai mani,bet mūs visus, ievelk savā aukstumā. Mēs esam auksti. Mēs visi. Jā,mēs visi. Pilsēta ap mums ir pelēka. Tā ir tāda pati kā mēs. Ziniet,pelēkam tonim nav ne vainas. Tas ir graciozs,pat skaists,elegants. Ja pelēkais būtu dāma - tā pastaigātos pa bruģētu ielu un viņai 'piederētu' tas viss. Mēs visi. Taču pilsēta paliek pelēka,tā nav dāma. Tā ir tikai..pilsēta. Tā nerāda mums sauli zem putekļu mākoņiem,tā šķietami kļūst bezgalīgi liela. It kā,lai mēs netiktu ārā,lauka vidū skatīties zvaigznēs. Tā grib mūs paturēt sevī. Tā savtīgi savāc mūsu spēkus,likdama mums skriet uz tramvajiem,vilcieniem un lidmašīnām. Tā nevar izdzīvot bez mums. Un vice versa.
mēs nespējam tai pretoties.
To wake up with a purest sense of being.
mēs dzīvojam pilsētas karnevālā. Tā tin mūs ap savu pirkstu,saviem torņiem,pat ja tā izdomātu mūs pamest,mēs atrastu veidu kā sevi atkal aptīt ap tās torņiem.
Bet ja nu tā ir taisnība,ka tas meteorīts,kurš nogalināja dinozaurus patiesībā bija kosmosa kuģis un mēs esam citplanētieši? Vai tas izskaidrotu mūsu vientulību un arī tukšumu,kad nespējam savienoties?
Varbūt mēs nespējam savienoties,jo pilsēta jau mūs ir pametusi,tikai mēs vēl nespējam to aptvert un vēl nemēģinam aptīt sevi ap pilsētas pirkstiem?
Es domāju,ka pat ar 17 istabām uz jūras zaļiem nagiem nepietiks. Ir jābeidz ļaut dzīvei dzīvot tevi,ne otrādāk.