/vnk fuck you!!!
es veicu tik ideālu ierakstu.. un man netīšām tas izdzēsās. super vnk! PALDIES! :D
laikam jau nebija lemts./

Ja es spētu izlikties, ka viņam nav visskaistākais smaids pasaulē. Man.
Un mirdzošās acis.
Kaut es spētu izlikties, ka es nevēlētos to, kā būtu, ja būtu.
Bet tā ir tikai mana platonija. Realitāte ir realitāte. Un tā ļauj man palikt stabili uz zemes- ar abām kājām. Tās ir tikai visskaistākās fantāzijas. Un tās arī paliks visskaistākās fantāzijas, nekad nekļūstot piepildītas.

Ja es spētu izlikties, ka emocijas un patīkamo sajūtu, kur nebija nepieciešami vārdi, lai izskaidrotu to, cik ļoti cilvēks ir ilgojies.. satiekot mani smaids un dzirkstošās acis izteica to, kāds patiess prieks ir mani satikt. Un, cik lieliska viņam ir sajūta, aplaimojot savas ilgas. šis mirklis bija tieši tik niecīgi pilnīgs, ka man pietika ar šo nieku, lai justu laimes sajūtu un sirds iepukstētos straujāk un zīmīgāk. Ik pēc laika atminos šīs sajūtas un mirkli.


Kaut es spētu izlikties, ka naktīs spēju iemigt, aizmigt. Ik pēc brīža atmostos ar vieniem vienīgiem vārdiem uz lūpām. Un es nezinu, no kurienes man atkal ir tāds spēks ticībai un cerībai. Bet jo dienas šīs krāsas un sajūtas aizvien tuvina mani atkal skaistajai dzīvei.
"Dzīvē ir jaizbauda visu,pat visīsāko mirkli,jo tieši visīsākie mirkļi ir visskaistākie." un šie īsie mirkļi ir tie, kuri saliekas kopā, radot pavisam kolosālu mozaīku. Un ikreiz šie mirkļi izsaka daudz vairāk, nekā vārdos izteiktās lietas, kuras reizēm varbūt gaužām maldinošas.
"Mīlestība var izzust,bet atmiņas nekur neizzudīs." un labi kopā pavadītais laiks saglabā labas un patīkamas atmiņas. Man nav ko nožēlot, es esmu bijusi patīkami aplaimota ar sajūtām.
"Necenties būt cita,viņš tevi iemīlēja tāpēc ka tu esi tāda." bet cilvēks nespēj mūžigi palikt tāds pats. Viņu izmaina laiks, piedzīvotais, izmaiņas apkārtējā un attīstība. Viņš nespēj palikt tas pats. Viņš saglabā tikai galvanās iezīmes sevī. Un mūs visvairāk maina tās apziņas, kas mūs bieži vien biedē un piešķir pienākumus un atbildību. Jo mēs esam atbildīgi par to, ko esam pieradinājuši, tā teikt. Un apziņa ir pieradinājuma apliecinājums, zīmogs.
"Ja viņš tevi tiešām mīl,tad viņš spēs tevi iepriecināt pat ja tas neizdosies nevienam citam." un runa nav tikai par iemīlējušos pāri. Runa var būt arī par cilvēku, kurš spēj radīt patīkamas sajūtas kā cilvēs cilvēkam. Cilvēks var mīlēt cilvēku, kā cilvēku, kā personību. Un tāpēc vēlēties kopā pavadīt laiku. Un tas nebūt nenozīmē, ka viņi ir iemīlējušies kā potenciālajā partnerī. Tā vnk ir mīlestība kā cilvēkam pret cilvēku. Un reizēm tik tiešām mēdz būt tā, ka Tu mīli kādu, bet apzinoties to, ka jūs nekad nebūsiet klasificēti zem virsraksta "pāris", jūs vnk izslēdzat šādas mīlestības iespējamību. Un jūs vn baudāt mirkļus, kurus pavadāt kopā. Un citreiz jūs vēlaties aizvien vairāk un spēcīgāk būt līdzās šim cilvēkam. Bet jūs nezināt vai vēl kādreiz viņu satiksiet pēc atvadām. Un jūs tas neuztrauc un neapbēdina, jo jūs esat kopā bijuši laimīgi.

"Laime ir sniegta katram,tikai daži to vienkārši nepamana." ejot vakarā pa ielu, lietum smidzinot, laternām apgaismojot ielu, dzirdot kā vējš pārcilā lapas, ielai esot dzeltenīgi brūnganai.. un Tu jūti, cik mirklis ir fantastisks, jo īpaši jūtot, ka cilvēks, kurš soļo aiz jums, neapzinoties šo kolosālo mirkli.. ka viņš Tevi mīl. Un šo mirkli es iemūžināju savā sirdī. Visapkārt bija vēsums, kurš mazliet stindzināja manu miesu, taču sirdi pildīja siltums. Un es jutos lieliski, apzinoties, ka esmu īstajā vietā, vietā, kur man bija (ir) jāatrodas.
"Vajag daudz mēslu, lai izaudzētu skaistu puķi." un ne velti cilvēki, kuri pārdzīvojuši ievērojamas sirdssāpes- tie ārēji kļūst aizvien skaistāki. Un ne velti tie cilvēki, kuriem ir slikta redze, tiek aplaimoti ar skaistām acīm.

un es no sirds gribētu prast izlikties, ka esmu gatava jebkurā mirklī atteikties no turpinājuma šim stāstam. Taču man vajag vēl pāris labi pavadītu mirkļu kopā, drosmei. Jo es zinu, ka es sakrāšu kolekciju, es mēģinu būt kolekcionāre. Un tad es spēšu pārtraukt un atteikties no turpinājuma. Jo es tāpat zinu, ka visskaistākās fantāzijas nekad nepiepildīsies. Tās ir nesasniedzamas un neatkarīgi no tā, cik sasniedzams ir kļuvis auglis, kas iesākumā bijis aizliegts. Bet arī atļauts tas ir gardāks nekā līdz šim provētie augļi. Tā vēl nekad līdz šim nav bijis. Un šo teikumu cilvēki neviļus izsaka tik bieži un tad, kad ir iemīlējušies. Bet, nē. Šis stāsts nav par to.

un es vēlētos spēt izlikties, ka šis piedzīvojums, karuselis nav spējis mani izmainīt. Un izlikties, ka tas nav mani aizskāris.
un es vēlētos prast izlikties, ka man nav bijis svarīgi. Un es vēlētos spēt izlikties un nesajust, ka šim cilvēkam nav bijusi apziņa gluži tāda pati kā man. Un es vēlētos spēt izlikties, ka tam tā ir jābūt, gluži tāpat kā sākumā mēs uzskatījām.. ka šim ceļojumam ir mājās atgriešanās diena. Bet šķiet, ka viss vairs nav tik vienkārši kā likās, ka tas būs. Mēs, protams, izliekamies cik spējam.. ka kuru katru brīdi tomēr būs mūsu pietura, kurā ir jāizkāpj un jādodas savu ceļu. Kaut kā izdodas noklusēt un neizteikt. Mēģinājumi nekomunicēt, izrādīt vienaldzību. Taču atgriešanās stāstā vienmēr un ireiz kļūst aizvien izteiktākām un patiesākām, nenokontrolētākām emocijām. Un reizēm šķiet, ka tas jau ir par traku.

..līdz brīdim, kad mēs apjēdzam, ka šis nav "viens no" gadījumiem.

tas ir skaisti. patiesi. tas, kas mums ir bijis vajadzīgs jaunai elpai un dzīvībai sevī. atmošanās no ieilguša pusfabrikātiska miega, neorganiskas nīkuļošanas, kas līdz šim likusies uz visu klapi krāsaina un aktīva. Nē, nu mēs apjēdzam, ka tikai tagad emociju sūklis ir sācis savu darbu. Un viss šķiet krāsaināks, skaistāks, daudz vairāk smaida vērts, tas vairo spēku un ambīcijas, atgādina par mērķiem un veicamajiem darbiem.