| 9. Jun 2005 15:43 es sevi pazīstu tik labi,
ka nudien zinu,
kā man būs labāk;
kā par nelaimi,
tas arī nozīmē,
ka es zinu,
kā vislabāk sevi mocīt;
tagad domāju:
esmu darījis sev dažas gudras lietas,
kas sāpēja,
bet bija gudri darītas.
bet tādām gudrām lietām ir vienmēr
otra puse,-
kas ir mērķis?
sadarīto lietu gudrība ir atkarīga no tā,
kāds bija mērķis.
re nu -
arī gudrība izrādās esam relatīva.
pārsteidzošs fakts:
iegūstot pieredzi,
cilvēks kļūst pārliecinātāks par savām zināšanām,
pat tad, ja šī pieredze nav saistīta ar konkrētajām zināšanām.
es būšu piemērs:
pirms gada, ja man jautātu: vai krieviski direktore ir директор? es vilcinātos un teiktu : nu oficiāli jā, vispār jā, tā ja, var jau teikt директорша, bet tas tā neformāli.
turpretim tagad es atbildētu: jā! un neiedomājies rakstīt citādi, ja vien nevēlies kādu briesmīgi aizvainot!
un tas viss nemaz nenozīmē, ka es par šo būtu pārliecinājies ar praktisku mēģinājumu un kļūdu metodi, vai ka kāds autoritatīvs krievu filologs man to būtu apgalvojis.
cilvēks vienkārši vairs neatvēl tik daudz laika detaļām, jo uztver kontekstu kā pašsaprotamu.
lai gan tā nav. ir doma    |
