| |
[29. Mar 2010|10:22] |
Brīvdienas izvērtās tādas bejēdzīgi jēdzīgas. No vienas puses ir beidzot atklāta velosipēdu sezona, taču pirmais izbrauciens pagalam neveiksmīgi izbeidzās ar samirkšanu lietus šaltī. Sīpolloku plantācija tika papildināta ar kressalātu dobi uz palodzes, un zemesstunda cēli aizvadīta, izslēdzot visas elektroierīces, pat ledusskapi.
Taču no otras puses dzērienu patēriņš naktī uz svētdienu padarīja dienu gadrīz par neesošu, toties uznāca kaut kas līdzīgs nostaļģiskam mieram ar sirreālu sajūtu uztveri. Pamanot ballītē divus bijušos draugus, salikās, ka nekur tālāk par dzīvi pirms pāris gadiem neesmu tikusi, tikai tā bezjēdzības sajūta ir mazinājusies un tad uzplēstās brūces ir savilkušās.
Vakarā Viņš pa gultu vāļājoties prātuļoja kāda varētu būt dzīve tad kad būs trīsdesmit un pēc desmit gadiem, bet man sametās bail, ka arī pēc tiem nezincik gadiem nekas būtisks nebūs mainījies. Mēs dzīvojam tā, ka nekas arī nevar mainīties, tā konstanti, kā paralēles. |
|
|
