Katru rītu es skrienu(sprintā nevis pārnestā nozīmē) no skolas Uhlandshoehe uz vilcienu Hauptbahnhof. Katru rītu vienalga cikos es pamostos un izietu no mājas, es kavēju un ielecu vilcienā līdz ar durvju aizvēršanos. Bet gaidīt vilcienu arī nepatīk. Skriet un pēdējā brīdī ielekt vilcienā sagādā lielāku gandarījumu nekā gaidīt 30min. Vienreiz bija jābrauc darba komandējumā uz Minheni, kas ir 4h attālumā, es arī TGV ielecu ar visu koferi sasvīdusi no krosa. Mans vīrs vienmēr un visur ierodas 30min pirms, kā jau lielākā daļa vāciešu, savukārt es vienmēr visur "paspēju".
Šignīte ir hronisks kavētājs, nē, paspējējs. Dažkārt pie katras rokas pa puisītim un mēs skrienam uz Ubāņa pieturu. Daži vadītāji mūs jau ir iegaumējuši, pamāj un mūs pagaida.
Nē, nelepojos ar šaušalīgu laika izjūtu. No rītiem gluži vienkārši ir tāda sajūta, ka trīsdesmit minūšu laikā varu paspēt izmazgāt matus, iedzert kafiju, saģērbt bērnus un sagatavot uzkodu kārbiņas skolai.

Citu problēmu par kurām pastāstīt pagaidām nav, viss tāds atslābis.