as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

nespēju asociēties ar savu seju. man viņa arī liekas neglīta un pārāk daudz vietas aizņemoša, bet ceru, ka tas ir subjektīvais sevis ienīšanas posms. bet asociēties nespēju. skatos video, zinu, kādas izteiksmes esmu iedomājusies, un tās galīgi nav tās izteiksmes. visstulbāk izskatās tad, kad mēģinu jokot un pati sasmejos, tad man tā meitene riebjas, tā no sirds riebjas.

kā tie milzīgie suņi, kas grib lekt klēpī un iedomāties kucēni esam. kā kailums var visu sabojāt, to īsti nesaprotu, bet spoguļattēls, jā, tas gan, pasaule bez spoguļattēliem būtu daudz brīvāka vieta.

iekšpusē es sevi iedomājos kā tādu maziņu būtni, ne pārāk smalciņu, varbūt pavisam jauniņu drū berimoru vai alisi josti, kaut ko ar mazu un apaļu purniņu.

bet tā kā tā galīgi nav, viss pāri paliekošais ķermenis -nejūtams, tāds, kuru regulāri atsist pret stūriem.