Jānis Geraņis 12b
ANIME


Kad es apsēdos rakstīt šo rakstu man nācās aizdomāties. No vienas puses es gribu izstāstāt kas ir anime un kas taa ir par kultūru, bet es nezinu kā to izdarat vislabāk. Kā lai runā par karbonādes garšu ar to kam garšo cīsiņi? Kā lai es ar pirkstu palīdzību paskaidroju kas ir zilonis? Es varētu pateikt ka viņam ir garš snuķis, lielas ausis un divi ilkņi, un ka uz viņa brauc, bet vai šāds stāts atklās to ko zilonis jūt, kā dzīvo, ko ēd, kādu vietu viņš ieņem civilizācijā. Vai es pats vispār saprotu kas ir zilonis? Šinī vietā es aizķēros un sapratu ka nevelna es nesaprotu. Es nevaru jums izstāstīt kas ir zilonis, es varu izstāstīt tikai to ko viņš nozīmē priekš manis. Bet lai saprastu to pašam, man tas būs jāizstāsta jums. Ja jūs vēl nezinat tad varbuut šis tekst izmainīs kautko jūsu dzīvē, bet ja jūs zinat tad jūsu dzīve ir jau izmainījusies, varbūt jūs paši to vēl nēsat pamanījuši.
Vārdu "anime" var dzirdēt biežāk un biežāk no visādiem avotiem. Vairākums gadījumos tie kas lieto šo vardu paši nemaz nesaprot par ko runā. Tie kas zin, tie labāk klusē un ne ar vienu par to nerunā, jo par viņiem smejas un neuztver nopietni (es runāju no savas pieredzes).
Runājot sausiem un rupjiem vārdiem anime ir japāņu multiplikācija. Bet tas ir pārāk īsi, pārāk neizteikti. Tas ir tāpat kā pateikt komjūter spēles ir spēles uz kompjūtera. Jūs prasīsiet, “Kapeec japāņu multiplikācijai vispār vajag atsevišķu terminu... ?”
Mēs esam pieraduši pie tā ka, multenes un komiksus taisa tikai bērniem. Japāņiem puse viņu literatūras iznāk komiksu veidā, kurus pie viņiem sauc par manga - un pietam ne tikai bērnu literatūra, bet visa veida literatūra ieskaitot arī mācību grāmatas.
Priekš kāda, anime ir japāņu muļķiki ar varoņiem kuriem ir lielas acis, mazas mutes un neiedomājamas frizūras. Priekš kāda anime ir japāņu Disnejs (multenes priekš maziem bērniem). Kādam anime ir tikai pornogrāfija un vardarbība. Priekš kāda mania. Kādam ekzotika. Priekš kāda anime vienkārši neeksistē.
Anime ir subkultūra (vai kontrkultūra, nezinu).Tādas valsts produkts kura 300 gadus novārijās savā sulā, un pāctam pa 25 gadiem piedzina un apdzina visu parējo pasauli. Japāņi domā galīgi savādāk nekā visi parējie. Varbūt priekš viņiem tā ir parasta ikdiena ko rāda pa TV starp pusdienslaiku un vakariņām, (tāpat kā pie mums meksikāņu seriāli) bet priekš mums tas ir kā svaigs gais, kuru mēs nekur citur nevaram dabūt.
Atceraties Final Fantasy (uz PSX (PlayStation))? tas ir anime. Pokemon zinat? – arī anime (protams bērnu, bet anime). Metal Gear Solid atceries? - anime. Atceries Street Fighter? nekas cits kā anime. utt.
Anime mūsu dzīvē ir nedaudz vairāk nekā liekas, tikai nevienmēr mēs par to zinam.
Anime - tā ir tradīcija. Zīmēšanas stils. Animē ir oriģināli un neparasti sižeti, negaidītas beigas, tēmas par kurām neviens cits neatļaujas runāt.
Tā nav parasta fabrika kura to visu ražo, ta ir super industrija kura ir tikai vienā valstī uz šīs planētas. Tāpat kā Amērika ir slavena ar savām Holivudas filmām, Japāna ir slavena ar anime. Un tieši tāpēc anime ir katrai gaumei, no melodrammas līdz pornogrāfijai, no fantastikas līdz fentezī. Cilvēks kas nekad nav nekā dzirdējis par anime, un pēkšņi ir atradis mājās kaseti ar kādu anime, tas cilvēks ir iebraucis svešā kultūrā un viņam ir kultūras šoks (vai kautkas tamlīdzīgs) kuru nevar aprakstīt ar parastiem vārdiem (ne lamuvārdiem:)). Tas ir kad sveša kultūra pielavās pie tevis no aizmugures un iedot tev ar video kaseti pa galvu.
Japāņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Viņi iet skolās, mācās augstskolās, iet uz darbu, dejo dikotēkās, precās, strīdās, šķiras. Bet tajā pašā laikā viņi domā, dara un dzīvo galīgi savādāk, pavisam savādāk kā eiropieši vai amerikāņi. Japāņu meitenēm ir galīgi cits skaistuma standarts, skolās viņiem māca pavisam savādāk plānot dzīvi, viņiem ir pavisam cita attieksme pret vārdu, viņiem ir cita sapratne par godu, par dzīves jēgu, par pasauli kā tādu.
Grūti pateikt kur tieši ir atšķirības, jo viņu ir daudz. Varbūt pie vainas ir mentalitāte, vai vienkārši ka Japāna ir itkā nogriezta no pārējās pasaules. Šo atšķirību nosaukšana ir bezjēdzīga un ļoti darbietiplīga. Man liekas lai saprastu svešu kultūru vajag nodzīvot viņā vismaz dažus gadus, es nedomāju ka to kāds darītu vienkāršas ziņkārības dēļ (lielākā daļu cilvēku vismaz nē). Skatīties uz svešu kultūru caur viņas mākslu ir diezgan grūti, galvenais vajag vienmēr saprast ko tu redzi un nekad to nemērīt ar savu liniālu, liniāls vispār ir jāiebāž kādā skapī un jāaizmirst par viņu, jāatceras ka redzamais nav realitāte, bet gan velmes kas veido realitāti.
Animes vēsture, kā mūsdienu japāņu masu kultūra, ir sarežģīta un samudžināta. Daži uzskata ka pirmsākumi meklējami 1917 gadā kad gaismā nāca pirmā multfima, kura bija uzzīmēta uz tāfeles ar krītu. Citi domā ka viss sākās 60 gados, kad savu darbību sāka Osamu Tadzuki. Daži domā ka anime parādijās kad iznāca pirmās mangas.
Japāņu mangai ir raksturīgs avīzes papīrs, melnbalti attēli (tagad ir arī krāsainas mangas) un āprātīgi lielas tirāžas. Ja amerikāņu komiksi parasti bija plāni un bija tikai par vienu varoni, tad japāņu manga drukājās katru mēnesi, (vai nedēļu) tik biezas kā telefongrāmatas un stāsti viņās bija sadalīti mazos gabaliņos. Kā jūs saprotat katru nedēļu zīmēt 20 – 30 lapuses ar zīmējumiem un pēctam vēl viņus krāsot un ēnot nebija prāta darbs. Un tā anime stils evolucionēja pec teorijas – kā lai parāda maksimumu emocijas ar minimālu enerģijas patēriņu. Zīmējumā labāk (vai stiprāk) tiek iezīmētas tās detaļas kuras uzskata par interesantām autors.
Ja visā pasaulē zīmētais kino palika par līdzekli padarīt bērnus mierīgus uz 30 minūtēm, tieši tad Japānā multiplikācija izlīda no kategorijas “tikai bērniem”.
Kapēc animācija iekaroja pieaugušo auditoriju? Vienkārši, Japānā nebija aizspriedumu par to ka animācija ir tikai bērniem un ka tā (animācija) ir tik pat normāls informācijas ieguves līdzeklis kā hereoglifi.
Tālākā animes attīstība bija diezgan ātra. Izveidojās žanri un žanru tradīcijas, noformējās auditorijas, auga un vairojās seriāli. Mangā, un pēctam arī animē ieveisās visi žanri kas ir mūsdienu kino un literatūrā. Pa kautkādiem 20 gadiem anime ieņēma savā kūltūrā tādu pozīciju, kuru nekad un nekur neieņēma animācija.
Tieši tāpēc anime nav vienkārši “japāņu multiplikācija”. Tā ir veselas valsts dzīve, sapņi, bailes, domas.
Nu kas tad galu galā ir zilonis? Dzīvnieks kuram ir deguns un uz kura var vizināties.Bet lai patiešām saprastu kas ir zilonis vajag pašam pavizināties ar viņu, vismaz vienu reizi.


Paņemts no priss_asagiri