Ak, zvaigznes vai likteni, man nepatīk, ko jūs man rādāt. Ar katru dienu, arvien biežāk.
Tāpēc arī prieks šodien ir pusprieks. Gluži tāpat, kā ar dalīto bēdu kā pusbēdu.
Vot, kāpēc tieši manā dzīvē visam ir jābūt tā, kā tas ir un nevis skaistais stāsts ar happy ending happily ever afer. Kāpēc izvēles vienmēr ir smagas, ar morālām lomkām un sāpīgiem lēmumiem. Nē, es nevarētu apgalvot, ka man tas nepatiktu, jo zināmu asumiņu jau tas visam piedod un tomēr, tomēr. Bet es nemainītu to, kas man šobrīd ir, ne pret ko "kvalitatīvāku", spožāku, nopulētāku...
Bet vai tad, ja man liekas, ka es šajā dzīvē spēju darīt laimīgu ne tikai sevi, man ir jāiesaistās sociālajā darbā vai kā?

Patlaban es būtu patiesi laimīga par divām lietām - kārtīgu izgulēšanos un andreju.