24. Aug 2007 10:26 lai arī kāds tur tas dzīves vienkāršošanas mehānisms, stereotipi tomēr ir nejauka lieta - piemēram, tiklīdz uzdodu kādu jautājumu, mani sāk bakstīt "a ko tu prasi, kam tev to vajag zināt?" un lūr ar tādām aizdomām, it kā es domātu vienu, bet runātu ko citu. zemtekstus meklē. un tikai tāpēc, ka es esmu sievišķis. ja es būtu vīrišķis, neviens i nepapūlētos aizdomāties par kaut kādiem zemtekstiem manos tekstos. bet es tiešām nekādus zemtekstus netaisu - ko vajag zināt, to arī paprasu, un miers. ja es kaut ko neprasu, tā ir mana darīšana, nevajag domāt manā vietā - un nav ko līst aiz manām domām.
un tas pats attiecas uz citiem stereotipiem. kaut vai par to, ka vīrišķiem ātrāk apnīk sievišķi nekā sievišķiem vīrišķi. kaut kāds mačo atavisms. varbūt mans paziņu loks tāds nenormālīgs, bet nu, cik gadījies satikt, sievišķim jau sen attiecības apnikušas, bet vīrišķis skraida pakaļ un plānus kaļ. vai varbūt sievišķiem vienkārši nešķiet nepieciešams pateikt "klau, man tas viss ir apnicis, varbūt ejam meklēt jaunus piedzīvojumus atsevišķi?" varbūt sievišķiem tomēr patīk zemteksti? varbūt vīrišķiem ir grūti uztvert mājienus? varbūt man vienkārši ir personības traucējumi?
ehh, es NEZINU, kāpēc jūs MAN jautājat, es neesmu nekāds PROFESORS, esmu tikai parasts BEKONS! ir doma |