Mēs dzīvojam tādā ļoti zaļā rajonā. Un pie mūsu mājas ir daudzi koki, kuros dzīvo līksmi putni. Nudien, bieži vien pamostos 04:00, jo putni ļoti skaļi sajūsminās par tuvojošos saullēktu. Tie dzied un trallina tik skaļi, ka es izvelku savu slinko miesu no gultas un aizveru visus logus savā istabā, tos joprojām var dzirdēt, tikai mazliet klusāk. Esmu nomodā aptuveni 5min, kurās man traucē putni, tad krācu tālāk līdz 07:00.

Ibizā viens angļu hipijs teica, ka pilsētas ir cietumi un mēs esam sistēmas vergi, ka mums visiem būtu jāatgriežas pie lopkopības un jādzīvo mežā bez naudas. Es arī dažreiz par to aizdomājos, bet tad saprotu, ja es tagad aizbēgtu no civilizācijas, tad arī bērniem būtu jādzīvo izolēti bez draugiem un bez skolas. Pirmkārt, es neesmu tik apzinīga, lai nodarbotos ar bērnu mājskološanu, otrkārt, neesmu tik čakla, lai nesalaistu dēlī visu to dārza un lopu audzēšanu. Nē, tas ir par traku. Ja notiks pilsētu apokalipse, es pratīšu izaudzēt savu pārtiku, jo esmu laukos augusi, bet patlaban man patīk ar draudzenīti sestdienas pavadīt pie baseina saulē un dzert limonādi Bionade. Turklāt, tā dzīvot var Spānijā, dienvidos, šeit es nosaltu un nomirtu. Protams, mans vīrs ne reizi nav par tādām pārmaiņām domājis un mani apklusināja ar:"Tu atkal pārāk daudz domā."