Šorīt pamodos agri - priekš brīvdienas agri - un nevarēju saprast, ko lai pasāk. Tad atcerējos, ka ir pirmā Advente un kādas 15 minūtes gultā meditēju par to, vai nebūtu lieliski aizbraukt uz baznīcu, kurā es kāju neesmu spērusi vairāk nekā pusgadu. Tad es meditēju par to, ar kuru transportu no manām tagadējām mājām tur ir iespējams aizbraukt un nonācu pie secinājuma, ka laikam ne ar kuru, jo vienalga ir jāiet ar kājām vai jābrauc ar vēl vienu transportu un vispār no novietojuma viedokļa mana jaunā mājasvieta diezgan sūkā, jo gandrīz visur, izņemot Ziepniekkalnu un darbu, ir jābrauc ar diviem transportiem, kas savukārt būtu pilnīgi citādi, ja es brauktu no vecajām mājām Ziepniekkalnā. Tomēr pirms pāris dienām es domāju, ka tomēr man afigenna patīk iespēja atnākt mājās, neviena netraucētai sēdēt savā istabā un ka Dāvis un Evija principā ir lieliski dzīvokļa biedri un tas pilnīgi noteikti ir labāk, nekā tad, ja es dzīvotu ar svešiem cilvēkiem.

Vakar biju uz "New moon" otro reizi, jo, lai arī kāds kauns man nebūtu to atzīt, pirmā reize tika skatīta ar diezgan lielu vīna koncentrāciju asinīs, kas visu paradīja trulu. Lai gan spriežot pēc komentāriem imdb.com, šī filma trula (burtiskā nozīmē) bija likusies arī cilvēkiem, kas, visticamāk, nebija pirms tam lietojuši vīnu, otrā reize bija krietni labāka. Turklāt, neraugoties uz to, ka uz filmu es izdomāju aiziet divas minūtes pirms seansa sākuma, es dabūju izcili labu vietu un nonācu pie secinājuma, ka pie labām vietām tikt ir vieglāk, ja uz kino ej viens, heh. Un vēl - ka laikam nav tik lūzeriski uz kino iet vienam, bet ir kaitinoša visa popkorna ēšana visapkārt tev, jo Tev tā liekas necieņa pret filmu.

Par pārdomām pašas filmas sakarā. Lai arī, kā teicu, manuprāt, daudz kas tur bija diezgan truls, tādā nozīmē, ka grāmatā parādītās emocijas, kuru dēļ es laikam "New moon" lieku starp labākajām šīs sērijas grāmatām, filmā bija diezgan blāvas, vai arī to nebija vispār. Un lai gan bija tā, ka šis tas bija gruzīgi, to hārdkõru,kas apliecinātu, ka "it's like a huge hole has been punched through my chest" nav tikai vārdi, es nesajutu un jebkurā gadījumā biju gaidījusi vairāk. Bija dažas, manuprāt, arī diezgan izcilas epizodes - sakritības pēc abas, kurā Džeikobs dabū kurvīti, it īpaši beigās. (Jake... I love you...Please don't make me choose. Because it will be him, everytime. It's always been him.)

Un pat ja tā ir kaut kāda stulba mazu meitenīšu filma, galvā man tas viss sasaucas ar kaut kādas fatālās mīlestības konceptu, kas ir man šķiet simpātiskāks nekā visi play it safe un sometimes you got to learn to love what is good for you. Tātad sanāk, ka hārdkõrs ir neiztrūkstoša ideālo attiecību sastāvdaļa. Vai arī mani priekšstati par attiecībām ir kroplīgi.

P.S. Skaņu celiņš jaunajai filmai, manuprāt, ir vēl labāks nekā vecajai. Ja neskaita vairākus Carter Burwell gabalus no pirmās daļas.