Minhene ir reāls posh. Pilnīgi redzu tos draugus, kas te justos kā savās mājās un arī tos, kuri nepatikā viebtos. Pati vēl neesmu noformulējusi veidokli. Patīkamās lietas pagaidām ir diezgan interesantā un dažādā mākslas dzīve, attālumi un formāti, it sevišķi imperiālisma arhitektūras garša, kas te koncentrējusies, lēnīgais dzīves ritms, acīm patīkamās izpriecas estētikas līmenī un, jā, neizsakāmi garšīgs saldējums. Ne visai tīkamās - pārāk lielā skaārtotība un tīrība, kas dikti jau atgādina Zviedriju un permanentās devās varētu sākt krist uz nerviem, vācu mentalitāte un mainīgie laikapstākļi. Jāteic, ka biju diezgan izmisusi ierodoties šajā drēgni lietainajā klimatā no šķietami karstās Rīgas. Vorkšops ir ļoti iedvesmojošs un liek man pārdomāt daudzas līdz šim it kā pieņemtas patiesības (it sevišķi no rietumnieka skatupunkta), pie tam man pirmo reizi dzīvē sāk vilkt uz tuvajiem austrumiem. Nogurums gan vakaros ir tāds, ka nav pat spēka piefiksēt visu dienas laikā piedzīvoto un iedvesmojošo, tai skaitā, to, ka izmēģinājām Šteinera krāsu mācību praktiski, dabas muzejā redzējām brīnumainas putnu mīlas dejas un beidzot piedzīvoju Avotiņu dzīvē (nonācu arī pie vienas svarīgas atklāsmes viņa glezniecības sakarā). Šodien būs vēl viens piedzīvojums - tūre mersedesā pa 'citu' Minheni.