| bezgala daudz man to dienu... |
[Jul. 7th, 2005|06:07 am] |
...kad atmiņās grimstot atkal un atkal....apstājas elpa....pazūd gaisma un ietājas klusums, kuru veldzē panikas lēkme ar haotisku pieskaņu, kas līdzinās paisuma bangām.....es aizmirstu laiku....sevi....dienu un nakti!
man nav NEKĀ......nekā par ko paklusēt....man nav laika klusēt, bet tik daudz laika, lai stāstītu, runātu....un laikam arī aizmirstu to visu jau pateikto.....bet ko gan es varu darīt lietas labā, ja man ir tik slikta atmiņa, ka mani tik viegli izmantot un pēc tam pamest sapūšanai savā nodabā, ka man ir tik viegli noticēt ik vienam melam, ja kāds manu uzticību vai patiesas simpātijas nopelnijis.....un es nespēju izlabot savas nepilnības......par kurām tik ļoti vēlos pastāstīt ik vienam.....savā grāmatā, kas reiz nāks klajā....tā iespējams būs necila, trausla, garlaicīga un vēl nezin kāda tur vēl....taču tā būs mana....tā būs pilna sirds lietu.......tajā būs mana sirds likta uz papīra.....ar to balto spalvu gar dzeltenīgo papīru vilktā tuša....manā prātā iespiedīs neaizmirstamas sajūtas....katram liks noticēt mirklim....smarāi un tās sajūtai kā tādai.......un šis mirklis, kuru ik katrs būs veltijis manu pateikto vārdu izlasīšanai un sajušanai-cik tie maigi kutina ausis....ādu un prātu....nemaz par sirdi nerunājot........tik daudz man prieka, laimes, mīlestības un garākas dzīves būs....es spēšu lepoties ar sevi...lai arī kādu nu būtu.....galvenais, lai kāds....vismaz kāds mani jūt... |
|
|
