..es gan teiktu, ka jau tagad diemžēl dažviet paaudzes, kas reiz sēdēja pie balti galdautainiem galdiem ar čehu kristāla rosolbļodām un dzēra vienalga-ko-ar-lieliem-grādiem no pilnīgi-vienalga-kādām-ka-tik-mazajām glāzītēm, tagad stresaini zvārojas ap mazstabilām mazajām konstrukcijām un domā.. nezinu, ko domā, bet man izskatās tikpat falši kā tās skaiduplašu t.s. letes ar velnsviņzinkāda neizturīga materiāla kājām.

un šodien, sēžot pie tēta māsas klātā galda (kaut virtuvē, kas izremontēta ar visu jauno iekšā), likās - tas ir labs līdzsvarojums - viss jauns un tā, bet paražas ierastās. ((un atminējos šito Tavu ierakstu!)) un bija tik omulīgi (tas ir neparasti, jo man parasti rieb-jas ģimeņu/radu sanākšanas), ka visu 3h laikā mani tiešām kaitināja tikai māsīcas vīrs, kas vienmēr kretinējis un brālēna joki (vienīgais mans 1. pakāpes brālēns ir apmēram 25 gadus par mani vecāks un ūsas joprojām viņam ir vecās labās 80. gadu) likās riktīgi smieklīgi!

lai dzīvo sēdēšanas pie lielajiem galdiem ar kotletēm, siļķi ar un bez kažoka un pašceptajām milzu tortēm!