sviesta šodien nav, vai nevēlaties lielgabalu? -

Krāmējos un atradu viena drauga dāvinātu mapi ar Aijas Zariņas gleznu reprodukcijām. Un arī 1956.gadā Vācijā izdotu grāmatu "Marc Chagall: Arabische Nachte", kur iekšā 26 Šagāla krāsu litogrāfijas arābu 1001 nakts pasakai. Kur tas laiks, kad tas viss bija mans acuraugs. Cik reizes līdzi ņemta tā grāmata, tikai tāpēc vien, lai būtu klāt tās sajūtas, tas prieks un tā laime, kas tur ir iekšā. Tad man arī Šagāls iepatikās.Agrāk nē. Tieši tad. Pirms pusotra gada. Kopš tā laika manā mākslas grāmatu kaudzē ir klāt nākušas vēl divas lielas grāmatas, tieši par viņu. Tas, protams, neizslēdz popārta prieku un laimi, kas man ir bijusi visu laiku. Bet Šagāls.. (ja varētu, tad šeit ieliktu tādu sevis izdvestu skaņu, kas sastāv no "mmm"). Nezinu, kas ir noticis, bet tas viss vairs nesagādā tādas sajūtas. Zinu, ka tas viss ir palicis kaut kur nebūtībā, kaut kādā citā failā, citā pasaulē, citos līmeņos. Tagad tas viss ir palicis plauktos, norakts zem simts citām sajūtām. It kā jau tā arī ir pareizi, tas jau palīdz. Nevajag nekādus liekos sajūtu uzslāņojumus brīžos, kad jau tā visa ir pa pilnam. Nevajag nekādu lieko bagāžu brīžos, kad jau tā visa ir pietiekami. Un tad ik pa laikam tas uzpeld, un tad arī sasāpas tas viss. Un tad tā pakāpeniski viss aiziet līdz sākumam, kad ir, gribot negribot, jāatceras, ar ko tas viss sākās un ar ko tas galu galā arī beidzās. Pārāk tālu, pārāk tālu. Un bail jau ir tā apzināties, ka - jā, es tam visam varu pārkāpt pāri, varu to visu tā vienkārši izdzēst, nedomājot par to un vispār - kas man liek krāmēt tos plauktus, kur viss jau tāpat ir kārtībā? Nekas jau man neliek. Es pati to visu daru. Pati sevi tā moku. Pati sevi tā sabeidzu. Pati sev dievs. Pati sev visu piedodu. Pati sev visu.

[un tā es pazudu jūrā, sēdēju salas krastā, gaidīdama mēnesgaismu]