| piektdiena... |
[Dec. 17th, 2004|07:35 pm] |
Piektdiena. Pusnakts. Ierodos klubaa, kur jautriiba sit augstu vilni. Publika ir iekustinaata un muuzika paarnjeemusi sanaakusho manjas un kermenjus savaa varaa. Sasveicinos ar visiem kaut cik paziistamiem cilveekiem, shovakar sheit taadu ir daudz. Jaatziist, ka ne visi man patiik. Dazhus es pat tieshaam necieshu, bet atsevisku cilveecinju satiksana shovakar mani dara patiesi laimiigu.
Skatiens cauri puulim, tu pasmaidi, es arii. Pieeju tuvaak un ieskatoties tev aciis redzu atkal to paziistamo spiidumu. Es veeljoprojaam nezinu vai tu man taads patiic. Laikam jau ne. Vismaz ne shovakar, vairs ne. Tu esi miiljaaks kaa jebkad. Apskaaviens, bucha, skuupsts. Peedeejais ne paaraak gaidiits no manas puses, lai neteiktu negribeets. Nee, man tomeer nepatiik kad tu esi taads. Pienjemu, ka shajaa momentaa, kad bremzhu nav un pashkontrole aizslaajusi liidz baaram, tu esi patiess. Vaardi vairs nenoziimee neko, tie naak par veelu. Mees vairs nekad neatgrieziisimies tajaa punktaa, no kura veel kaut ko vareetu mainiit. Es vairs negribeetu tur atgriezties, pie tevis. Tur nav nemaz tik silti un patiikami kaa man likaas. Es tev patiku, tu man patiki, es tevi miileeju un tu mani miileeji, savaa iipashaa, bet taapeec ne sliktaakaa veidaa. Ar to ir par maz. Mees vienmeer vieens otru miileesim, savaa iipashaa, bet taapeec ne sliktaakaa veidaa. Es vairs negribu pie tevis. Man tur tieshaam vairs nepatiik. Paaraak daudz lausku meetaajas pa tava dziivokla griidu, lauskas, kas kaadreiz bija "mees", un kuras tagad ir pashkiidushas pa visaam malaam. "Es vareetu tevi appreceet." Es nesaku neko. Man nav ko teikt.Es negribu neko teikt. Kad gribeeju, tu neklausiijies. Labojums, tu klausiijies, bet nedzirdeeji.
Es dejoju. Kaisliigi. Taas ir manas vaajiibas - deja un kaisliibas. Kaadreiz shajaa saraxtaa biji arii tu.
Esmu piedevusi, bet neatgrieziishos. Nekad. |
|
|
