Mani sauc Šiziko un man ir 22 gadi. Es piedzimu Kjoto
ziemeļos, un manas mājas atradās gandrīz pie paša Kinkakudži Zelta paviljona,
visu manu bērnību pavadīja šis dzeltenais mirdzums. Kad man palika 18, es devos
uz Latviju, tā sacīt, kultūras apmaiņā (ak, slinkā Kobe!), lai mācītos latviešu
valodu un atrastu mūsu austrumu kultūras ietekmes šajā Dieva aizmirstajā
Austrumeiropas valstī. Es esmu pietiekoši gudra meitene, ko nevar teikt par
manu jaunāko māsu Mičiko, kura izvēlējās Kaliforniju. Jā, valodu es iemācījos
un arī ietekmes atradu. Tiesa, intervēt tos pie Play Station 2 pieslēgtos
narkomānus man nebija īpašas vēlēšanās. Man ir grānts, un man ir labi. Te ir
normāli.
Taču tad viss sagriezās, un pār manu garlaicības mākto dojo
lieveni atspīdēja varavīksne. Un tagad es stāvu Rīgas lidostā, un gaidu. Gaidu
jau pusotru stundu. Lidmašīna kavējas. Es dzeru jau trešo kafiju.
Tas viss sākās aptuveni pirms divām nedēļām. Man pazvanīja
Kvens un pirmais jautājums, ko viņš uzdeva, bija – vai šajā valstī ir arī b-movies?
Nē, tikai padomājiet, b-movies. Es ar grūtībām aizturēju smieklus (tas būtu
nepieklājīgi) un savukārt viņam pajautāju, vai viņa valstī aptiekās patiešām
pārdod LSD. Bet Kvens nesamulsa. Viņš bija kā apmāts. Viņš teica, ka ir atradis
platformu savam galvenajam dzīves projektam un grib redzēt visu pats savām acīm,
bet es esmu vienīgais cilvēks, kuru viņš šeit pazīst. Es vairs nevarēju valdīt
smieklus. Cik tu vakardien esi izdzēris, Kven? Kven, tu mani dzirdi? Tu negribi
labāk aiziet uz fitnesa zāli?
Kā gan viņš ir apsēsts, apsēsts ar sevi. Viņš gribēja ne
tikai tulku, viņš gribēja, lai kāds vēl dokumentētu viņa gaitas nākamajai
autobiogrāfijai. Kvens un autobiogrāfija. Kā tad. Labi, es dokumentēšu,
dokumentēšu to šeit. Tā būs maza atriebība, tu taču zini, par ko es runāju,
Kven.
Kad es šorīt stāvēju lidostā un
skatījos caur stikliem, kā piezemējas lidmašīna, es vēl cerēju. Pa trapu lejā
kāpa cilvēki viens pēc otra, nē, nav, nav; man ienāca prātā, ka tas viss ir
tikai bijis kāds labs draugu joks (manai draudzenei Brigitai dažreiz uznāk
tādas lēkmes). Un tad pēkšņi lidmašīnu pameta kāds pasažieris visai
netradicionālā veidā – nevis pa trapu, bet izkrītot ārā pa durvīm un
piezemējoties uz vēdera, aplaimojot ar savu personu lidlauka viesmīlīgo
asfaltu. Durvīs parādījās kāds stāvs. Ak, Dievs! Nē, tas nebija Kventins. Precīzāk, tas bija ne tikai viņš.
Kvenam līdzi bija atbraucis Miks.
Nē, tas nav labs joks. Tas ir ļauns joks.