| |
[19. Sep 2005|11:11] |
|
Puisītis uzrakstīja vēstuli: "Mīļais vectētiņ, dzīvoju ļoti slikti. Man nav siltas jaciņas, siltas cepurītes, siltu biksīšu, siltu zeķīšu un siltu cimdiņu. Lūdzu, atsūti man!" Aizlipināja aploksni un uzrakstīja adresi: "Vectētiņam laukos." Vēstule nonāca pastā. Mašīna visas vēstules sašķiroja, bet šī atkrita, tāpēc ka bez adresāta. Pasta direktors sāka lamāties: - Ka tavu māti! Kurš tagad tā raksta! Stulbie cilvēki! Atveriet to vēstuli, tāpat nav kur sūtīt! Darbinieki atplēsa vēstuli, izlasīja un sāka skumt. Sievietes sāka raudāt. Pasta priekšnieks teica: - Žēl puisīša. Neviens viņa lūgumu tā arī nedzirdēs... Varbūt varam paši savākt naudu un aizsūtīt viņam paciņu. Palīdzēsim nabaga puisītim! Pasta darbinieki savāca naudu, aizsūtīja paciņu, un visiem palika labi ap sirdi. Pēc nedēļas uz pastu atkal atnāk vēstule tam pašam adresātam. Pasta priekšnieks atver vēstuli un lasa darbiniekiem: - Paldies tev, mīļo vectētiņ! Saņēmu tavu paciņu. Saņēmu siltu jaciņu, siltas biksītes, siltu cepurīti un siltas zeķītes, bet siltus cimdiņus es tā arī nesaņēmu. Laikam tie cūkas pastā būs nospēruši. |
|
|
