Cik tālu lec zaķis mežā iekšā? Līdz vidum, pēc tam viņš lec jau laukā. Vai tā ir tikai vārdu spēle? Tu nelielies, ka esi iedziļinājies un iedziļināsies vēl dziļāk! Neesi tik pārliecināts! Tu dziļinies pasaulē iekšā un pēkšņi - esi izracies jau otrā pusē laukā! Tu nemaz nezināji, ka biji centrā. Būtu zinājis, nebūtu tālāk racies. Dīvaini, ka centrs (pasaules centrs, jebkurš cits centrs) ir neapdzīvots. Cilvēki, aizrakušies līdz centram, izrokas tam cauri (vai aizrokas garām) nezinājuši. Bet svarīgi ir palikt pusē, pusceļā, pusvārdā. Svarīgi ir pusmūža darbi. Pa rādiusu iešana uz centru. Kad tu pa otru rādiusu ej no centra prom, tevi nes jau centrbēdzes spēks un tu ej jau laukā. Tas ir tā: ja tu būtu pudeles draugs un tu priecīgs uzliktu pudeli galdā. Bet tikai puse pudeles ir tava prieka. Līdz pusei tu ej pudēlē iekšā, pēc tam tu ej laukā. (Ja nav otras pudeles, un - nav jau otras pudeles!) Kaut kas ir vien pudeles vidū, dzīves vidū, draudzības vidū. Tā mīlestībā, tā draudzībā, tā brīvībā. Un mēs nezinām, kur ir vidus. Tāpēc tas arī ir tik neapdzīvots. (Mēs dzīvojam gar malām.) Kad mēs esam mīlestības vidū, mums tomēr nav miera, mēs gribam tālāk un tālāk un, paši nezinot, esjam no tās laukā. Un, kad mēs esam brīvības aplaimoti, mēs gribam vēl lielāku brīvību. Mēs domājam, ka centrs vēl priekšā, bet izrādās, tas jau ir bijis, un - mēs ejam laukā.
Kas zaķim pateiks, ka viņam mežā iekšā jālec tikai līdz pusei? Kas pateiks dzērājam, ka skaistāks par visu pudeles noreibumu ir puspudeles noreibums? Un oratora runu uzvar pusvārda spēks. Kas pateiks?
- I. Ziedonis -