| piedzērušās ēnas |
[Oct. 19th, 2008|10:10 pm] |
Tumšs rudens vakars, lietus notrauc trūdošās koku lapas, stafeti pārņem vējš un aizpūš tās līdz peļķēm, kur tās ielīp, veidojot žļurkstīgo zampu, kur slīdēt gājējiem. Jā, arī paši cilvēki nespodro laternu vai smieklīgo reklāmu gaismās neizskatās diez ko labāk un, kā paši to apzinādamies, slēpjas aiz lietussargiem vai milzīgām kapucēm.
Taču nekas no tā man nebojāja omu. Tā pilsētnieku daļa, kas vēl skatās ne tikai uz saviem deguniem, šovakar dažās ielās varēja redzēt tīri apmierinātu ātri pārvietojošos jaunēkli cilājam kefīrpaku pie lūpām. Tas bija vienīgais tiešām prātīgais vakardienas pirkums. |
|
|
