Aizvakar tajā voejbola pasākumā Viļķenē mūsu super ģimenes komandai (es+tētis+brālis) veicās viduvēji. Lai gan kopumā ierindojāmies 2.vietā no beigām, arī pārējām komandām cīņa bija diezgan līdzīga. iemesli mūsu švakajam rezultātam ir vairāki. Nebūtu pareizi kādu vainot. Tēts jau arī fiziski vairs nevar pavilkt, viņš to protams neatzīst, bet tas redzams viņa sejā. Domāju, ka viņš pats to apzinās, bet baidās atzīt, ka ir par vecu, lai stātos pretī jaunajem gurķiem... Es jau arī baidījos, ka nepavilkšu, bet nebija tik traki. Sākumā uznāca tāds nespēks, bet tad tas pārgāja un viss bija o.k. Tās iemaņas jau nekur nepazūd, pazūd tikai izturība. Toties komandas nosaukums mums tāpat bija vislabākais - SARKANGALVĪTE UN VILKI! Uzmini, kurš bija sarkangalvīte uzmini, kurš izdomāja to nosaukumu?

Par laimi Latvijas izlase uzvarēja turkus ar 3:1, tā iepriecinot skatītājus. Diemžēl vakar,2.spēlē, neveicās... Pirms speles mēs, es, mamma, tētis bijām vienā labā vietā. Restorānā/bārā Caramel lounge... tā laikam saucās. jauka vieta, man patika, ne pārāk dārgi un spageti ar vistu, ko man atnesa smukais viesmīlis, garšoja fantastiski...

o.k. laikam jāiet ārā mammai palīgā... bye...