Vakar viens tautā gan mīlēts, gan nīsts pusaudžu terapeits ziņoja par kādu pētījumu saistībā ar rotaļlietu preferencēm dzimumu kontekstā. Ap šo ziņu sāka spietot vairākas dāmas, gan gari analizējot, ka pētījumā patiesībā nav teikts tas, kas terapeitam šķiet tur ir teikts, kā arī vienkārši izrādot savu nepiekrišanu un nepatiku. Man reizēm šķiet gluži vai apbrīnojama šī neatlaidīgā vēlme pierādīt, ka nekādu psiholoģisku atšķirību starp dzimumiem nav. Nav un viss.
Ja mēs, piemēram, uztaisītu divus sarakstus - vienā būtu īpašības, kuras ir pieņemts uzskatīt par sievišķīgām un otrā - vīrišķīgām, mēs, protams, atklātu, ka jebkura no šīm īpašībām var būt sastopama pie abiem dzimumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams runāt par diviem dažādu īpašību kopumiem, kuri daļēji pārklājas.
Atgriežoties pie minētā pētījuma, es nesen arī lasīju tieši par šo tēmu.





Ar CAH ir domāts adrenoģenitālais sindroms - vidēji sastopams vienam no 15 000, gan vīriešiem, gan sievietēm, taču uzvedību tas ievērojami maina sievietēm, jo šo traucējumu rezultātā grūtniecības laikā auglis tiek pakļauts neparasti augstai testosterona līmeņa ietekmei.

2005.gada pētījumā tika novērotas divas bērnu grupas vecumā no 3-10 gadiem - gan tie, kuriem ir šie traucējumi, gan tie, kuriem nav. Bērni varēja izvēlēties dažādas rotaļlietas, kuras, saistībā ar iepriekšējiem pētijumiem tika izraudzītas kā 'zēnu', 'meiteņu' vai 'neitrālas'. 'Meiteņu rotaļlietas' bija kosmētika, trauki, lelles un apģērbi, bet 'zēnu rotaļlietas' - klucīši, ieroči, instrumenti un mašīnītes, 'neitrālās' - puzles, krītiņi un krāsojamās grāmatas. Svarīga piezīme: šīs rotaļlietas netika izraudzītas tāpēc, ka tās šķita vairāk piemērotas vai dabiski atbilstošas vienam vai otram dzimumam, tās tika izraudzītas, jo iepriekšējos pētījumos tās atkal un atkal izvēlējās un tām deva priekšroku vai nu zēni vai meitenes.

Zēni un meitenes, kuriem nebija androģenitālā sindroma (CAH) - neietekmētie (unaffected) bērni, veica paredzamas izvēles. Zēni vairāk laika pavadīja spēlējoties ar 'zēnu rotaļlietām' un meitenes ar 'meiteņu rotaļlietām', atlikušo laiku veltot 'neitrālajām'. Interesantāki rezultāti bija, kad salīdzināja rotaļlietu izvēles starp neietkmētajām meitenēm un tām ar CAH. CAH meitenes pārsvarā spēlējās ar zēnu rotaļlietām. Viņas tikai 21% no laika pavadīja, spēlējoties ar meiteņu rotaļlietām, bet 44% - ar zēnu. Neietekmētās meitenes darīja otrādi - 60% laika pavadīja, spēlējoties ar meiteņu rotaļlietām un 13% ar zēnu. (Neietekmētie zēni pavadīja 70% no laika spēlējoties ar zēnu rotaļlietām un tikai 6% ar meiteņu.) CAH meiteņu rotaļlietu preferences bija daudz maskulīnākas, nekā neietekmēto meiteņu preferences. Tomēr viņas nespēlējās tieši tāpat kā zēni, bet gan vairāk kā zēni, salīdzinājumā ar neietekmētajām meitenēm.

Viens no regulāri redzamajiem argumentiem ir, ka bērni veic šīs izvēles, jo ir to vai nu noskatījusīes no vecākiem vai citur, ka vecāki viņus spiež veikt šīs izvēles vai arī, ja ne tieši spiež, tad skaļi izrāda savu patiku, kad bērns izvēlas 'pareizo' rotaļlietu, tādējādi ietekmējot bērnu. Varbūt ir situācijas, kad tā arī notiek, taču šis arguments, manuprāt, nedarbojas attiecībā uz CAH meitenēm. Sabiedrība droši vien līdz zināmai pakāpei kaut ko var iegrozīt, taču ir arī kaut kāds pamatlīmenis, kurā apmānīt dabu nav iespējams.