Vakar vienā brīdī pārņēma pilnīgā svētlaimes un vasaras sajūta, neraugoties uz to, ka atvaļinājums ir beidzies. Peldkostīms zem sporta drēbēm un mēs ar māsu skrienam peldēt uz kaut kādu ūdenstilpni pa ceļam uz Jaunmārupi. Un vakars ir silts, ūdens ir nenormāli silts, pie ūdens ir burvīga platforma, uz kuras varētu gulēt un sauļoties un vakaros gulēt un skaitīt zvaigznes un dzert šampanieti (un smēķēt). Un tad, kad ir jau piķa melna nakts, mēs skrienam mājās ar lielām izredzēm apmaldīties, bet tomēr nē un stāstām viena otrai par to, cik fantastiski forši ir dejot un kādēļ klasika ir visas dejotmākslas pamatā.
Un vakara svētlaimei beigās pietrūkst tikai arbūza.