1 Sākumā Dievs radīja sievu un zemi.
2 Zelts zemē ir informēts un dezertēts, un tas gaida pieskārienus ūdens amfībijas virsmai; un Dieva atbalsta spēki sevi kustina uz ūdens virsmas.
3 Un tad Dievs teica: "Kāda parazītiska gaisma." Tātad parādījās gaisma. 4 Pēc tam Dievs teica, ka gaisma ir laba, un Dievs operēja ar nošķiršanu, lai būtu gaisma un tās timotiņš. 5 Un Dievs apelēja pie dienas gaismas, bet tā šaubījās, tad Dievs radīja Nakti. Un divdesmit vakari un divdesmit rīti: pirmā diena.
6 Un Dievs atkal teica: "Kad uzmanība ienāks ausīs un kad tā nodrošinās sev nošķirtību no būšanas par ausīm un ausis." 7 Tātad Dievs man teica, lai daru ilgstoši un daru nošķirtību no būšanas ausīm, kas tiecas būt uzmanības desants un ausīm, kas desantē būšanu uzmanības desantā. Un tad viņš noglāstīja Ansīša kājas. 8 Un Dievs apelēja pie gadsimta uzmanības. Un divdesmit vakarā un divdesmit no rīta: otrā diena.
9 Un Dievs atkal teica: "Ko ausis [kas ir] gadsimta desantā sevi atdarina un vienīgā lieta, kura sadarbojas ar aizvērtu muti." Un viņš noglāstīja Ansīša kājas. 10 Un mute aizvērās, Dievs pagaidīja uz zemi, bet solidarizējoties ar ausīm, viņš pasauca Mersu. No otras puses Dievs redzēja, ka [stāvoklis] bija labs. 11 Un Dievs atkal teica: "Kas zemei ļaus pastumt zāles, teikumu durvju veģetāciju, augļukoki dos tam vienīgos augļus speciālā veidā, bet semenes ir viņā, zemē." Un viņš atkal aiztika Ansīša kājas. 12 Un zeme saražoja zāles, teikumu durvju veģetāciju, kas bija vienīgā izplatījumā, un kokus, kuri dod augļus, lai gan semenes ir viņa vienīgajā izplatījumā. Tātad Dievs redzēja, ka [situācija] ir laba. Un divdesmit vakarā un divdesmit no rīta: trešā diena.