| Apr. 28th, 2010 @ 11:33 pm (no subject) |
|---|
Ne viss ir tā, kā tas izskatās no malas.
Šoreiz es nevaru saprast.
Savu intuīciju.
Man likās, ka parasti viņa strādā.
Man likās, ka es varēju sajust, kā Tu jūties.
Nē, es varēju sajust, kā Tu jūties. Līdz Tu uzcēli tos biezos mūrus sev apkārt. Kuri man kārtējo reizi atgādināja to, kā es pati esmu savulaik rīkojusies. Es gribētu mācīties - kopā ar Tevi - mūru nojaukšānā un to vairs necelšanā.
Un es turpinu mācīties mīlēt.
Mīlestībai jābūt dāvanai - nevis biznesam - maiņai vai pirkumam. Tu mani mīli un par to es Tevi mīlēšu. Vai arī - Tu man dod materiālo nodrošinājumu un šitādas fīčas, es tevi par to mīlēšu un būšu uzticīga.
Bet būtu tik fantastiski, ja man būtu mīļotais cilvēks, kurš dāvinātu man savu mīlestību.
Kāda būtu šī dāvana? Es viņam būtu pirmais cilvēks, kuru viņš iedomātos tad, kad gribētu dalīties priekā, tad, kad viņam būtu problēmas vai nepatikšanas un viņam vajadzētu atbalstu, tad, kad viņš justos noguris, tad, kad gribētu, lai viņu neviens netraucē...
Es nezinu.
Es patiešām nezinu.
Es esmu tik ilgi bijusi viena. Un reizēm es jau uzdodu sev jautājumu - vai manā dzīvē šajā ziņā vispār ir iespējamas izmaiņas? Ka kaut kad būs laiks, kad es nevis mierīgi uztaisījusi tikai pati sev vakariņas, klabināšu kaut ko pie datora, bet ļaušos mīļotā cilvēka glāstiem? Vai arī apskāvusi viņu runāšu par nākotnes plāniem... Vai arī mūsu sarunu fonā jau dauzīsies mazs ķipars, kas izskatīsies gluži kā viņa tēvs?
Dzīve ir tik savāda dažkārt. |
