immer

Pēc augstskolas izdalītajos bukletos minētajām pazīmēm spriežu, ka joprojām esmu kultūršoka pirmajā posmā- tajā, kad viss liekas jauns, nepierasts, aizraujošs un visu gribas sajust pēc iespējas spilgtāk un vairāk. Un nav nožēlas par neko, jo, galu galā, mums ir piešķirti daudzi likteņi, un pagriezieni, kurus mēs izdarām, tikai aizved mūs pa kādu no jau iepriekš nolemtām takām. Tā kā, arī tās reizes, kad mēs mēnešiem nespējam izlemt, kuru no piedāvātajām iespējām ņemt, patiesībā ir jau kāds variants, kas ar mums tālāk notiks visos gadījumos. Un gala rezultāts tiem visiem ir vienāds- atšķirīgs ir tikai ceļš, pa kādu mēs līdz tam nonākam. Un manējais ceļš būs tik interesants, cik vien iespējams. Līkloču un cilpām. Auklas garums nemainās- tikai uztaisītā kompozīcija. Man būs abstraktā māksla. Bet vienmēr spēšu izskaidrot, kāpēc tā ir tāda, kāda ir.
Nākamajai fāzei kultūršokā vajadzētu būt nesapratnei, bailēm, nespējai uz brīdi pieņemt svešo kultūru. Un beigu galā jānonāk pie trešās fāzes, kad viss sāk likties normāli un ierasti- parādās māju sajūta.
Nav vēl pagājušas 2 nedēļas, viss joprojām ir jauns un nezināms, bet pie visādām lietām sāku jau pierast- pie tā, ka vannas istabās krāni taisās vaļā pretējā virzienā nekā Eiropā; sievietes sabiedriskajā transportā un tamlīdzīgās vietās netiek laistas pa priekšu, lai gan uz mums- neaziātēm- daudzos gadījumos attiecas izņēmumi; neviens nesaprot, ko mēs runājam- tas gan nav nekas jauns, bet jauns ir tas, ka arī tad, kad vismaz piecreiz esam pateikušas, no kuras valsts esam, tāpat lielākajai daļai sejās nepazūd neizpratnes izteiksme. Sievietes uz ielām slēpjas no saules- daļa pat staigā ar saulessargiem, daļa vienkārši liek sejai priekšā somas vai mapes. Kosmētikas veikalos goda vietā nolikta balinošā kosmētika, nav redzēts neviens solārijs un arī neviens paštonējošais krēms. Un nekad uz ielām neesmu redzējusi tik daudz pārīšu un puišu, kuri nēsā meiteņu rokassomiņas. Saldi mīlīgi. Un tik daudz meiteņu augstpapēžu kurpēs noteikti nav pat Latvijā- ja pat man latvietei vairums kurpju, kuras viņas nēsā, liekas tik neērtas, ka nespētu pierunāt savas kājas kaut ko tādu uzvilkt. Nejūtos ne par garu, ne par īsu, ne par tumšu, ne par garu, ne par pārāk saposušos, ne par pārāk nevīžīgu. Tieši laikā.
Priecājos un baudu pirmo fāzi. Un ceru, ka pārējās divas nepienāks vispār. Izņēmumi taču pastāv vienmēr- un ko gan korejieši, kuri sastādījuši augstskolas bukletu, var vispār zināt par latviešiem? Negribu brīdi, kad ilgošos pēc mājām ļoti ļoti un te viss liksies nejauks, nedraudzīgs un man nepiemērots. Un neesmu droša, ka gribu arī trešo fāzi- negribu justies te kā mājās- mājas ir mājās un punkts. Esmu ceļojumā. Uz kādu brīdi.