Es izmantoju iespēju paklusēt. Daudz. Sanāksmēs, sarakstēs un tā.
Pa nedēļu briesmīgi nogurstu no ziņām tv un internetā, piektdien vakarā visu izslēdzu, bet tad man jāpagūst izlasīt viss, kas jāizlasa (mēģinu aprobežot ar Ir, the Sunday Times, the Economist, the European Voice un trim dažādām newsletters, kas tiek izsūtīta piektdienās). Kā mani kolēģi to spēj izturēt, man nav ne jausmas. Es jūtos tā, it kā man smadzenēs būtu iesprausta piltuve, pa kuru nebeidzami lej iekšā notikumus, faktus un apstākļus, un viedokļus.
Goda vārds, septembra beigās noslēgšu visu, nomainīšu visus telefona numurus un primārajam epastam uzlikšu automātisko atbildētāju.
Lēnāk, lūdzu, dzīve!