šeit es sanāku jaunmodīga ar tām zināšanām, kas japānā nu ir vecmodīgas, pašsaprotamas un tādas, ka kauns cilāt. piemēram, japānā man būtu kauns teikt, ka mūsdienu mākslā ir aktuāla objekta izdzišanas un transformācijas vērošana, nevis pats objekts, ka nomaiņas intensitāte dominē pār atstāto nospiedumu un saturisko vērtību un tml. jo tas visiem tāpat ir skaidrs un uz šīs domas būvējas un cilpo nākamie efemērie stāvi.
bet varbūt tas ir ok, ka te pret to ir zināma pretestība, jo šejienieši visā cenšas piedalīties paši, nevis tikai manipulēt ar mainīgām formām un informatīvām gaisa masām. ir grūti pierast pie domas, ka ir svarīga cilvēka klātbūtne un autorība, nevis tukšums un nepieskāršanās kā ideāls.