Diena sākusies visnotaļ nevainīgi - ar dziesmu.
Putni dzied debesīs
Savas kazas dzer
Savus ceļus silda
Pavasari ved.
Es, protams, saprotu, ka šī paaudze nedziedās "Pēterīts ar Miķelīti abi gāja beku lauzt", bet kāda heka pēc mācīt bērniem Boba Mārlija kaņepju tekstus?
Izrādās, ka Bobu Mārliju dzemdināju pati.
Dziesmas oriģinālais skanējums esot šāds:
Putni dzied debesīs
Savas kāzas dzer
Saule ceļus silda
Pavasari ved
Tad, spriežot pēc pēkšņā sižeta pavērsiena un pantmēra nomaiņas, seko nākamā dziesma:
Betvaitadzaķiolasdēj betvaitadzaķiolasdēj betvaitadzaķiolasdēj
Ees tieāāāšāāām nēēzīīnūūū!
Pēdējā rindiņa tiek vilkta tik pazīstamā manierē...
Atmiņā ataust vakari izbijušās PeMKas kojās, kur aiz sienas, pie vienīgā no PeMKas laikiem palikušā veča, mēneša pirmajos datumos salasījās visi, kas vien zin, ko nozīmē mēneša pirmie datumi, spējie pavērsieni politikā, kļūdas Pirmajā Pasaules' un Lielajā Tēvijas' un nesmādē dziesmu. Kas īsti tā par dziesmu, parasti izkristalizējas tikai pie rindiņas:
Tāāā nenāāāks nenāāāks vaāāirs,
Tāāā nēēatgrīeazīīsieēāās...
Jebkurā laikā ienākot mājā, pēc tā, kas dzirdams no blakusmitekļa, es precīzi varēju noteikt, cik ilgi jau notiek melioratoru omulīgā pasēdēšana, un cik ilgi vēl tā vilksies. Bet šīs divas rindiņas varēja pat mani pārsteigt pilnīgi nesagatavotu. Faktiski dziesma liecināja par pasākuma beigu sākumu. Bet nekad, absolūti nekad nevarēja zināt, kuras dziesmas piedziedājums tas būs šoreiz. Pie tāda tika gan trīs runči, gan vecpiebalgas ūdensroze. Dziesmai nebija nozīmes, visu izšķīra "tā nenāks, nenāks vairs"!
Bet, neskatoties uz vareno atkāpi, ne par to ir stāsts.
Īstie notikumi risinās vakarā, kad, neko ļaunu nenojausdama, ietremsos mašīnā. Tajā mani sagaida čīkstošs mazulis un pavisam apjucis tēvs, kurš, ieraugot mani, atviegloti nodveš - nu tālāk lai mamma cīnās, palaiž mašīnu "rikšos" un izliekas par beigtu, cik nu to šofera statuss pieļauj.
Cenšos noskaidrot, par ko brēka.
Scenārijs stipri līdzīgs stāstam par lācīti un zaķīti: Zaķīts satiek lācīti: -"čau, lācīti!" -"čau, zaķīti!" un tā vārds pa vārdam, kamēr zaķīts norāvās pa muti.
Bērnelis (visžēlīgākajā balstiņā, ko mana auss jelkādreiz uztvērusi): gribu meitiņu!
Es (vēl nesaprotot no kurienes vējš pūš): Meitiņu?!
B: Nu jā! Kad jūs ar tēti apprecēsieties un jums būs bērniņš? Man vajag brālīti!
E: Tiko vajadzēja meitiņu!
B: Nē, labāk brālīti!
E: Nu vispār mēs ar tēti jau vienreiz apprecējāmies un dabūjām tevi!
vienu aci šķielēju uz tēvu, tas tikai, rīdams smieklus, paziņo, ka gadījumā, ja es kategoriski atsakos ar viņu otrreiz precēties, viņš esot ar mieru sastādīt kandidātu sarakstu! Bērnam tak vajag!
B: Bet es gribu brālīti!
E: Nu bet, bērniņ, padomā pati! Kur brālītis dzīvos? Kur mums ņemt naudiņu, jau tā nevaram nopirkt visu, ko gribētos!
B: Āāā! Iebrauksim veikalā?
atslābstu, klusībā priecādamās par savu gudrību, ka parāvu aiz pareizās sviras, lai izsistu mazo prātvēderu no tēmas
Tētis cita starpā ieminas, ka šonedēļ noteikti jāiet peldēt.
B: Nu izdomā un pasaki, ar ko tu iesi peldēt - ar mani, vai tēti!
E: Es jau labprāt viena uz lielo baseinu aizietu!
B: Nu izdomā, ja?
E: Labi, tad es iešu uz lielo baseinu, bet tu ar tēti uz mazo.
B: Nēē, es ar tevi iešu!
E: Ko tad tu liec man domāt, ja pati nelaid mani uz lielo?
B: A tu labāk izdomā, ka nāksi uz manu baseinu peldēt!
E: Nu kur ta es tavā baseinā varu papeldēt, vēders pa zemi vilksies!
B: Nekas, nekas, piedzims bērniņš un tad jau varēsi papeldēt!
tēvs apsprauslā stūri
E: Nu vispār jau man vēders tāds no lielas un nepareizas ēšanas, bet es labprāt noskaidrotu, kurš tevi izglīto šajos jautājumos! Un saki jau uzreiz, jums kādam dārziņā atkal kādam piedzima brālītis vai māsiņa?
B(sirsnīgi smiedamās): nē, Irbei ir Zelma! Meitenīte!
E: Irbei jau sen ir!
B: Nu ja, es arī gribu!
E: Nu tad pagaidi, kad izaugsi liela un apprecēsies un pašai būs bērniņš!
B: A kā tā apprecēšos? Ar ko?
E: Nu ar kādu, kas tev dikti patiks!
B: Tā kā Šreks un Kiona?
E: Fiona, jā!
Tēvs raustās pie stūres tā it kā tā būtu pieslēgta pie strāvas
B: Nu man jau Rodrigo prasīja, lai es ar viņu precos!
tēva jautrība kā ar roku atņemta un tas saspringst kā puma pirms leciena. Kā nekā znots pieteicies nieka 21 gadu ātrāk kā viņš bija plānojis
E: Un ko tu teici?
B: Pffff, es pateicu, ka neprecēšos ar viņu!
E: Kāpēc?
B: Nu viņš tak vēl maziņš!!! Grupiņā iet!!!
Viss, mēs ar tēvu kapitulējam un gārdzam pilnā rīklē.
E: Nu vispār jau būtu vēlams, lai abi laulātie būtu vismaz dārziņu beiguši!
B: Nu tad es precēšos ar tēti!
Šajā brīdī tēvs sāk stāstīt bērnam par incestu.
Vismaz viņam pašam tā liekas.
E: Nu bet cālīti, tu tak nevari precēties ar savu tēti!
B: Nu bet tu viņu apprecēji! Tev viņš piedzima un tu apprecēji!
E : Viņš tak piedzima babai Ritai!
B: Nu bet baba Rita tak jau veca!
E: Tētis jau ar nav pirmā svaiguma! Un baba Rita ir tēta mamma. Savukārt baba Broņa ir babai Ritai mamma.
B(pilnīgi apmulsis): ak tā...
Nojaušu, ka bērnam nav nekādas nojausmas par radniecību un tās veidošanos. Mēģinu skaidrot un stāstīt, kurš kuram mūsu ģimenē ir mamma, kamēr mana stāstāmā vidū bērnam pazūd jelkāda interese par tēmu kā tādu un viņa demonstratīvi aiziet likt puzlīti (sirsnīgās sarunās īsinot laiku jau sen esam aizbraukuši mājās, noģērbušies un paēduši vakariņas).
Tā lūk.
Tātad, kad es kādu laiku atpakaļ minēju, ka gatavojos šai sarunai uz pirmo klasi, es gandrīz jau trāpīju.Skan: Seal - [Seal #03] Crazy |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
