Cirmuļa atklāsmes -

pulkstens kaut cik tur jau, vienpadsmit, vai, un es sēžu - nu, uzminiet kur?
darbā!
:D

smejos.
strādāju.
pārējie sēž mītingu telpā un smejas.
nestrādā laikam.

ķipa smieklīgi.
tikai acis mazliet sāp.
arī parakstīt īsti vairs nespēju.
domas galvā lien visas pēc kārtas, labās, sliktās, dusmīgās, jaukās, perversās, visas lien.
un tad ielien arī tāda par mājām - nu, ka gribas, lai tādas būtu.
jo vecāks un nogurušāks cilvēks paliek (un uz vecumu nogurums nāk arvien biežāk), jo viņam sāk gribēties mietpilsonisko, tradicionālo, parasto māju.

gribas, lai kāds tur sēdētu tagad un nepacietīgi gaidītu mani. varbūt pat zvanītu un teiktu: "kur tu vazājies? es te vakariņas taisu, gaidu tevi, bet tev jau darbs, darbs tikai, nepateicīgais, es tevi tagad vairs nemaz negaidīšu un vispār iešu gulēt!..."

un tad ierasties vēlu naktī un saritināties blakus guļošam kādam. pašpietiekamam, ar sevi nodarbinātam kādam, kas tomēr reizēm tevi grib redzēt un dalīties ar tevi savā cilvēciskajā vientulībā.

nav jau.
laikam esmu vientuļš.