mmmeeeeeeeem
mkej-
*jau sen visiem ir zināms, ka to kā mēs jūtamies, to mēs ieskaidrojam sev paši- ja gribi justies sūdīgi, sāc sevi žēlot un tā tālāk.
*ja jūties sūdīgi- sāc darīt kaut ko, kas tev liek justies labi. tas ir tāpat kā parādīt bērnam rotaļlietu, kad viņš raud. (pat ja ne visos gadījumos tas palīdz)
*bet ir vēl tāda trešā fāze- kad fiziskajam ķermenim ir sūdīgi (tad, kad cilvēks patiešām saslimst, piemēram)- kad pēc septiņiem nomasētiem cilvēkiem, septiņām svešām enerģijām, kuras ir ļoti tuvu un ''sūc'' no tevis ārā ''palīdzi man notievēt, paklausies manī, pasaki, ka es labi izskatos utt'', tev kājas ir piepampušas, acis nespodras un ķermenim gribas atkrist un gulēt taisni uz grīdas, nekustoties,rociņa atkal sāp, mugura arī, pat ja prāts ir samērā mierīgs.šis darbs nav un nebūs mans mūža darbs. es nemāku neuzņemt to svešo enerdžī. man tik ļoti gribas viņiem palīdzēt, ka laikam atdodu pārāk daudz pati no sevis, jo ja tā nebūtu- man nebūtu slikta dūša un un tik fakin spēcīgs fiziskais nogurums.