tagad jau man totāli liekas, ka viss būs labi. cik ātri tās lietas mainās. laikam patiešām ir tā, ka mani visvairāk tracina un nomāc situācijas, kurās es esmu nevarīga, kurās ir pārāk mazas darbības iespējas, kurās vairāk atkarīgs no citiem/apstākļiem, nekā no manis. man riebjas kā tādam zīdainim tirināties un brēkt tāpēc, ka, redz, ir vēl kāda cerība, ka tie citi/apstākļi izdarīs/mainīsies/notiks, un es varēšu sākt kaut ko darīt, bet tā cerība tikai stiepjas un stiepjas garumā, un nekas nenotiek, un es tikai tirinos. un tāpēc tad, kad es beidzot nomainu pētījuma tēmu, piemēram, lai arī man rezultātā jāizdara divtik darba krietni īsākā laikā, lai arī es sēžu augšā līdz pieciem rītā, lai transkribētu interviju un ceļos jau līdz deviņiem, lai to sāktu analizēt, es jūtos daudz mierīgāk un labāk. jo es daru, nevis sēžu. man laikam nav tendences "tikt cauri, izdarot pēc iespējas mazāk" - drīzāk, pēc iespējas ātrāk un ar visādiem šizōšķēršļiem pa vidu. jā, es laikam esmu darbības cilvēks, kaut gan tas skan tik smieklīgi.