| |
[28. Okt 2008|22:38] |
ar to pulksteņa griešanu šurpu turpu viss ir sagriezies uz kaut kādu drūmo pusi. no rīta ilgi jāberzē acis, līdz saproti, ka tumsa atkāpsies tikai pēc kādas stundas, bet vakarā, atkal jau tumsiņā, saguruma mocīts šļūc mājās no darba pa dubļu renstelēm un lietū izmircis kā grīdaslupata. bet visneforšākais ir tomēr vējš - tas norauj pēdējās krāsainās lapas padarot visu pelēki kailu.
no darba kolēģu puses skan vieni un tie paši vārdi - krīze un atlaišana, bet es aizvien lidinos savā pasaulītē un par to visu nedaudz vīpsnāju. nu neuztrauc tak ja mani atlaidīs, neuztrauc ne nieka. naudiņu man tad samaksās un es varēšu doties pāris mēnešus pasaulē laimi pameklēt. un izgulēties. |
|
|
