Tā, mīlīši, esmu ticis līdz grupai Kiss of the Dolls, un esmu nolēmis jums sapist ceturdienas vakaru. Es zinu arī dažus, kam tas būs viss jānoklausās obligātā kārtā. Anyhow, latviešu smagās scēnas neatklātās pērles - pirmais melnraksts. Līdz grandiem tikšu, visdrīzāk, tikai rīt.

Fēlikss Ķiģelis - Starp dimantiem un pelniem.

Mūzika, kuru izdzirdot gribās teikt - jā, šī ir īsta rokmūzika latviešu valodā. Ja man būtu jāiztēlojas šī mūzika dzīvajā, es iztēlotos kādu krodziņu ārpus Rīgas, kur kungi kovboju zābakos un rūtainos kreklos dzer alu no pudelēm, spēlē biljardu un bauda Fēliksa priekšnesumu. Jauniešiem patiktu Dzelzs Vilka tipa sintezatora elementi, kamēr briedušākiem klausītājiem pie sirds vairāk ietu mutes ermoņikas. Kāda no dziesmām noteikti figurē radio SWH top 20. Varbūt balāde "Pieglaudies"? Visas dziesmas nenoklausījos.

Soundarcade - Moving the Great Hadron.

Iepriekšējie mani mēģinājumi saprast šīs grupas daiļradi bija cietuši fiasko. Kā, drošvien, daudzus citus, manu uzmanību šī grupa bija saistījusi ar videoklipu dziesmai "Hunt Royal". Taču apskatītā dziesmu kompilāciju mani patīkami pārsteidza. Mazāk zunoņas, vairāk instrumentu spēlēšanas, tādējādi diezgan zemā un drūmā skaņa sāk apaugt ar miesu un formu, un vairs nav tik nesaprotami ēteriska. Lai gan, protams, meditācijas elements Soundarcade mūzikā nav pazudis, kas to visu liek ielikt plauktiņā, "pie noteikta nosakaņojuma", ja vien neesi žanra hardcore fans.

Dry Decay - Acusma Inferna.

Brutāla desa, graindkōrs, vai kādos apakšžanros tas viss ir sašķēlies, nav jau laikam arī svarīgi. Vienvārdsakot, viena brutāla mūzika krievu valodā ar fragmentiem no kinofilmām, daudz īsām dziesmām un... arī džeza elementiem? Pēc divdesmit minūtēm tu attopies, ka esi jau nonācis albuma beigu galā. Ja par džeza brutālo šķautni, tad man savulaik patika Shining albums "Blackjazz". Cik noprotu, iepīt džezu metālā tagad ir diezgan modīga lieta. Bet kopumā es teiktu, ja manī tas neizraisa tādu pašu sajūsmu, kā klausoties Mortician "Chainsaw Dismemberment", uz gada albuma titulu Dry Decay albums tomēr nevar pretendēt. Ar šo visu liekvārdību es, patiesībā, gribēju teikt, ka man nav viedokļa. Nav mans žanrs, un jebkādu objektīvu viedokli es noformulēt nespēju.

Stagnant Project - The Rorschach Test.

Extreme/Neo-Thrash Metal. What? Tiešām tikai extreme, neo un thrash? Tur ir sintiņš, varēja jau iebliezt arī gothic! Lai vai kā, bet jau pirmie rifi bija iespaidīgi un graujoši. Pirmais sajūsmas kritiens bija izdzirdot vokālu, lai gan tīri objektīvi nav piesiešanās vērts, tik vien kā personīgās īpatnības. Šodien pat dzirdēju katastrofālu piemēru, kā vokāls izbojā labu mūziku, un šis nav akurāt tāds gadījums. Nav gluži Destroyer 666, bet es drīzāk teiktu, ka blakned-thrash, lai gan extreme, nudien, ir ērts ar to, ka zem tā var pabāzt jebko. Jā, patiesībā tā elektronika ir tas jocīgākais, tai pat laikā arī interesantākais visā šinī stāstā. Tā, no divpadsmit albumiem... pat trijnieku varbūt varētu pacīnīties. Redzēs.

Kiss of the Dolls - I Wanna Be.

Njā, ādas bikses izsaka visu. Kaut kāds Dīp Purplis. Skan jau labi, kamēr viņi nespīdzina kaķi un Jāņa Lūsēna sintezatoru, bet ar nopietnu sejas izteiksmi ir grūti šo klausīties. Lirikas latviešu... angļu... jēziņ, arī krievu valodās, nopietnību nevairo. Kam tīk dziedāt par kredītiem, kam par prezidentiem. Ak, dievs, tiešām arī Raimonds Pauls? Nē, nē, līdz galam es noklausīšos, un kādā festivālā trijos naktī arī noteikti gribēšu šo dzirdēt arī dzīvajā, bet cerības uz Grammy, par nožēlu, viņiem nav. Piedodiet, ja varat puiši un meitenes, vai kas jums tur ar sastāvu šobrīd notiek. Un, svētais Vaišļa, kur viņi logo ir dabūjuši? No Kapteiņa Morgana? P.S. Janka, turās!