Neatkarīgi no nekā, viss ir ciklisks. Neskatoties uz to, cik ļoti es cenšos atkal nenokļūt kādā nepareizā virpulī un negaisa vidū, tas vienkārši mani ierauj. Atklāti sakot, mani jau sāk mākt aizdomas par pasaules un notikumu uzbūvi kā tādu. Viss sakrīt tā, lai man būtu problēmas, pat ja neesmu klāt bijis. Un sakrīt vienkārši fatastiski. Nedaudz pat apskaužu spēju šādi visu iegrozīt.

Nakts vidū sakrāmēju savu somu un dodos. Nav svarīgs fakts, kur es dodos. Svarīgi ir tas, ka dodos prom. Atkal iekšā ir mūžīgā nepatika atvērt acis un skatīties apkārt. Un var nemaz nevainot kaut kādu ziemas depresiju, jo Jūs labāk par visiem citiem zinat, cik ļoti es gaidīju aukstumu.

Es netaisos attaisnoties un skaidrot, cik ļoti situācija nav pareiza. Cilvēkiem patīk izrādīt nepatiku pret mani un tam nav īpaši daudz saistības ar ko citu. Daudz vieglāk ir apgriezties un aiziet neskaidrojot, kā skaidrojot palikt.