es nezinu, kas man tagad sāp visvairāk- pašlepnums? princips? ego? tas, ka atdevu sevi no sirds? es nezinu, kā to nosaukt, bet tiešām rauj ārā gabalu ar visām saknēm. no iekšām.
tas taču ir tik vienkārši- klik, kamēr viņa ir vannas istabā- izslēgt telefonu, noignorēt. piespied to maģisko pogu un viss- tevis vairs nav, tu neesi sasniedzams- ar to atrisinās visas problēmas (?). tu vairs nejūti, kā cieš un pārdzīvo otrs cilvēks, jo tev taču ir izslēgts- izslēdzies telefons/ aizmirsies uzlādēt/ vienalga.
es nezinu, kas man ir ar to intuīciju. es laikam palieku smieklīga. kam man tagad ticēt? sev es nevaru. šodienai arī nē.

jūtu, ka šī būs nakts ar pavisam slapju spilvenu. un ne tāpēc, ka es siekalojos pa nakti, bet tāpēc, ka iekšas rauj čokurā. pat labi, ka man tā skola.