superego refleksijas

ir vārdi pazuduši kā aklā akā,
skan vecas atbalsis, un gurst
domas, kas reiz gaiši mirdzējušas,
nomirušas un mūža mierā duss.


man pietrūkst dzīves košas -
ar sauli, buriniekiem balti spožiem!
par daudz bangu pelēku un vētras,
kas mētā, sit un uzplēš rētas!


es gribu lidot dzērvēm līdzi,
kur silti, dedzinoši rīti
un tik daudz smaržu, krāsu, bet
par vāju spārni, varu krist.


izmisis rīts un tikpat noskumusi diena
pinas pa mijkrēsli pusakli,
meklēdami mīlestības pēdas,
ko reiz atstājusi nakts.


ir vārdi pazuduši, un solīts nekrīt makā
par patiesību jāmaksā,
par meliem dārgāk - inflācija!
sirdsapziņa? bija!